Lipīgā sviestbeka
Lipīgā sviestbeka jeb lipīgā beka (Suillus aeruginascens jeb Suillus viscidus, agrāk Boletus viscidus) ir Latvijā reta sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
| Lipīgā sviestbeka Suillus aeruginascens | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Sviestbeku dzimta (Suillaceae) |
| Ģints | Sviestbekas (Suillus) |
| Suga | Lipīgā sviestbeka (S. aeruginascens) |
 Lipīgā sviestbeka Vikikrātuvē | |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: krāsa nespodra, gaiši pelēka, reizēm ar zaļganu, smilšu vai violetu nokrāsu. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta un plakani izpletusies, bieži ar platu zemu izcilni, grubuļaina. Platums līdz 10, reti 13 cm. Virsmiziņa lipīga, gļotaina, gluda vai ar tajā ieaugušām smalkām zvīņām, kuras labāk redzamas sausā laikā, viegli novelkama. Mīkstums cepurītē bālgani dzeltenīgs, ūdeņains, ar vāju augļu smaržu un garšu, griezumā zilganpelēks, zaļganzils vai violets. Sākumā cepurīti ar kātiņu savieno bālgans, bāli pelēcīgs vai bāli dzeltenīgs plīvurs.
- Stobriņi: sākumā pelēki, vēlāk pelēkbrūngani, nolaideni gar kātiņu. Atveres platas, neregulāri stūrainas, radiāli izvietotas, sākumā bāli gaišpelēkas, sēnei augot kļūst netīri brūnganas, iespiedumu vietās kļūst olīvzaļas.
- Kātiņš: sākumā gaiši pelēks, vecumā brūngans un ar gļotām, blīvs, ar baltu, vēlāk pelēku izzūdošu ādainu gredzenu. Zem gredzena ar brūniem pauguriņiem, zvīņām un šķiedrām. Cilindrisks vai pie pamata vālesveidā paplašināts, bieži līks. Garums līdz 10 cm, resnums 1—2,5 cm.
- Sporas: gludas, elipsoīdas-vārpstveida, bālgani dzeltenas, masā gaiši brūnganas vai olīvdzeltenas, 10,5—13,5/3,5—5 µm.
- Bazīdijas: dzeltenas, četrsporu, 20—38/5—9 µm.
- Cistīdas: vālesveida, bezkrāsainas vai zeltainas, 40—80/5—11 µm.[1] [2] [3] [4]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuLapegļu mikorizas sēne. Aug zem lapeglēm auglīgās augsnēs, parasti cilvēka pārveidotā vidē no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos apstākļos no jūnija līdz novembrim, parasti grupās.[5] Sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.
Barības vērtība
labot šo sadaļuĒdama bez iepriekšējas novārīšanas, taču ne tik garšīga kā vairums sviestbeku ģints sēņu. Tāpat kā citām sviestbekām, pirms gatavošanas jānovelk virsmiziņa.
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuAtšķiras no citām sviestbeku sugām ar nespodro, pelēcīgo un īpaši lipīgo cepurīti. Aug tikai zem lapeglēm tāpat kā zeltainā sviestbeka, kuras cepurīte ir zeltainā krāsā. Pārējās Latvijā sastopamās sviestbekas aug zem citiem skuju kokiem.[6]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 34. lpp.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 149. lpp.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 199. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ О.Гапиенко, Я.Шапорова “Флора Беларуси. Грибы. Том 1. Boletales. Amanitales. Russulales”, 60. lpp.
- ↑ Apraksts fungi.lv
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 188. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lipīgā sviestbeka |