Vilksomaiņu dzimta
Vilksomaiņu dzimta (Thylacinidae) ir izmirusi plēsīgo somaiņu kārtas (Dasyuromorphia) dzimta, kas apvieno 14 izmirušas Austrālijas somaiņu sugas. Vienīgā suga, kas izdzīvoja līdz modernajiem laikiem, ir Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus), kurš izmira 1936. gadā.[1] Vilksomaiņu dzimtas sugas bija izplatītas Austrālijas centrālajā un ziemeļdaļā, kā arī Jaungvinejā un Tasmanijas salā.[1][2][3] To tuvākie radinieki ir plēsējsomaiņu dzimtas (Dasyuridae) sugas.[2]
| Vilksomaiņu dzimta †Thylacinidae (Bonaparte, 1838) | |
|---|---|
 Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Plēsīgie somaiņi (Dasyuromorphia) |
| Dzimta | Vilksomaiņu dzimta (Thylacinidae) |
 Vilksomaiņu dzimta Vikikrātuvē | |
Kopīgās īpašības labot šo sadaļu
Vilksomaiņu dzimtas sugas bija nelieli vai vidēji lieli plēsīgie somaiņi, vizuāli atgādinot suņus.[2] Mazākie bija apmēram caunsomaiņu lielumā, bet vilksomainis Thylacinus potens bija nedaudz masīvāks nekā Tasmanijas vilks, toties vislielākais no visiem vilksomaiņiem ir bijis Thylacinus megiriani.[1] Kopumā vilksomaiņu dzimtas sugām raksturīgi gari purni ar trīs priekšdzerokļiem katrā žoklī. Dzerokļi līdzīgi mūsdienu plēsēju dzerokļiem, piemēroti gaļas ēšanai. Ārēji visas vilksomaiņu sugas izskatījās ļoti līdzīgas, tās pamatā atšķirās ar zobu formulu, kas liecina par atšķirīgajiem ēšanas ieradumiem.[2] Galvaskausa forma dažādu laikmetu sugām cauri gadsimtiem mainījusies ļoti minimāli. Vilksomaiņu mazuļi kā visiem somaiņiem bija ļoti sīciņi, un pēc piedzimšanas to attīstība turpinājās mātes somā.[2]
Sistemātika labot šo sadaļu
†Vilksomaiņu dzimta (Thylacinidae)[1][4]
- ģints † Vilksomaiņi (Thylacinus)
- † Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus) (pliocēna sākums — holocēns)
- † Thylacinus macknessi (oligocēna beigas — miocēna sākums)
- † Thylacinus megiriani (miocēna beigas)
- † Thylacinus potens (miocēna sākums)
- † Thylacinus yorkellus (miocēna beigas — pliocēna sākums)[5]
- ģints † Badjcinus
- † Badjcinus turnbulli (oligocēna beigas)
- ģints † Maximucinus
- † Maximucinus muirheadae (miocēna vidus)
- ģints † Muribacinus
- † Muribacinus gadiyuli (miocēna vidus)
- ģints † Mutpuracinus
- † Mutpuracinus archiboldi (miocēna vidus)
- ģints † Ngamalacinus
- † Ngamalacinus timmulvaneyi (miocēna sākums)
- ģints † Nimbacinus
- † Nimbacinus dicksoni (oligocēna beigas — miocēna sākums)
- † Nimbacinus richi (miocēna vidus)
- ģints † Tjarrpecinus
- † Tjarrpecinus rothi (miocēna beigas)
- ģints † Wabulacinus
- † Wabulacinus ridei (miocēna sākums)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Biology of Australia: Thylacinidae
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 EOL: Thylacines (Family Thylacinidae)
- ↑ «Two new genera and three new species of Thylacinidae (Marsupialia) from the Miocene of the Northern Territory, Australia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 16. decembrī.
- ↑ Palaentological evidence: Thylacine
- ↑ Thylacinus (Marsupialia: Thylacinidae) from the Mio-Pliocene boundary and the diversity of Late Neogene thylacinids in Australia