Vikipēdija

Tasmanijas vilks

Tasmanijas vilks, Tasmanijas tīģeris jeb vilksomainis (Thylacinus cynocephalus) bija lielākais zināmais plēsīgais somainis. Tas tika iznīdēts 20. gadsimta vidū, bet pirms tam apdzīvoja gan Austrāliju, gan Jaungvineju.

Tasmanijas vilks
Thylacinus cynocephalus
Tasmanijas vilks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsīgie somaiņi (Dasyuromorphia)
DzimtaVilksomaiņu dzimta (Thylacinidae)
ĢintsVilksomaiņi (Thylacinus)
SugaTasmanijas vilks (T. cynocephalus)
Tasmanijas vilks Vikikrātuvē

RaksturojumsLabot

Tasmanijas vilkam bija dzeltenbrūns kažoks ar 13—21 strīpām uz muguras, no kā tas ieguva vienu no savām iesaukām "tīģeris". Pieaudzis īpatnis bija 100—130 cm garš ar 50—65 cm garu asti.[1] Dzīvnieka plecu augstums no zemes bija 60 cm, un tas svēra 20—30 kilogramus.[1] Tēviņi pārsvarā bija lielāki par mātītēm.[2] Tasmanijas vilki spēja atvērt žokļus netipiski plati - pat līdz 120 grādu platumam.[3] Žokļi bija muskuļoti un sastāvēja no 46 zobiem.[4]

Tasmanijas vilki parasti medīja naktīs. Dzīvnieki parasti bija piesardzīgi un vairījās no sastapšanās ar cilvēku. Tasmanijas vilkiem bija pastāvīga uzturēšanās teorija aptuveni 40—80 km2 liela, tomēr tie neizrādīja konkurenci par teritoriju. Lai arī vilksomaiņi bija vientuļnieki, tie dažkārt mēdza uzturēties baros, sevišķi gadījumos, kad trūka barības. Dzīves ilgums Tasmanijas vilkam sasniedza 5—7 gadus, bet, dzīvojot nebrīvē, tas varēja sasniegt pat 9 gadu vecumu.[5]

IzmiršanaLabot

Kad pirms 5000 gadiem Austrālijā ieradās dingo, Tasmanijas vilki, kas tobrīd apdzīvoja visu Austrālijas cietzemi un Jaungvineju, tika izkonkurēti un to izplatības areāls sašaurinājās. 1788. gadā, kad Austrāliju sasniedza pirmais kuģis ar eiropiešu kolonistiem, Tasmanijas vilki dzīvoja vairs tikai Tasmanijā. Vēlāk austrāliešu fermeri Tasmanijas vilkus sāka izšaut, jo tie medīja aitas. No 1888.—1909. gadam Tasmanijas valdība pat piešķīra atlīdzību par katru nomedīto Tasmanijas vilku.[5] Tā rezultātā sākās ļoti strauja šīs sugas izmiršana. Pēdējais zināmais brīvā dabā esošais vilksomainis tika nošauts 1930. gadā Mavbanā, bet pēdējais sugas pārstāvis nebrīvē nomira 1936. gadā 7. septembrī Hobārtas zooloģiskajā dārzā.

Lai arī jau kopš 1901. gada vairākas dabas aizsardzības piekritēju kustības iestājās par šo dzīvnieku aizsardzību, tomēr nekas reāls tā arī netika darīts. Tikai 1936. gada 10. jūlijā (59 dienas pirms pēdējais Tasmanijas vilks nomira) Tasmanijas valdība oficiāli pasludināja šo dzīvnieku sugu par aizsargājamu.[6]

AtsaucesLabot

  1. ↑ 1,0 1,1 Sally Bryant and Jean Jackson Threatened Species Unit, Parks and Wildlife Service, Tasmania. Tasmania's Threatened Fauna Handbook (PDF). Bryant and Jackson, 1999. 190–193. lpp. ISBN 0-7246-6223-5. (angliski)
  2. ↑ Menna Jones (1997-12). "Character displacement in Australian dasyurid carnivores: size relationships and prey size patterns". Ecology (Ecological Society of America) 78: 2569. doi:10.1890/0012-9658(1997)078[2569:CDIADC]2.0.CO;2. Atjaunināts: 2006. gada 27. novembris. (angliski)
  3. ↑ AFP. «Extinct Thylacine May Live Again». Discovery Channel, 2003. gada 21. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. Oktobris. Skatīts: 2007. gada 28. novembris. (angliski)
  4. ↑ «Australia's Thylacine: What did the Thylacine look like?». Australian Museum. 1999. Skatīts: 2006. gada 21. novembris. (angliski)
  5. ↑ 5,0 5,1 «Wildlife of Tasmania: Mammals of Tasmania: Thylacine, or Tasmanian tiger, Thylacinus cynocephalus». Parks and Wildlife Service, Tasmania. 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 21. Jūlijs. Skatīts: 2006. gada 21. novembris. (angliski)
  6. ↑ Robert Paddle. The Last Tasmanian Tiger: The History and Extinction of the Thylacine. Cambridge University Press, 2000. 3. lpp. ISBN 0-521-53154-3. (angliski)

Ārējās saitesLabot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Tasmanijas_vilks&oldid=3474568"