Vilhelms fon Firstenbergs (vācu: Wilhelm von Fürstenberg, latīņu: Guillelmus Furstenbergius; 1500 — 1564) bija Livonijas ordeņa mestrs 1557.VI-1559.IX.
1557. gada Pasvales līguma noslēgšana starp mestru Vilhelmu fon Firstenbergu un karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (1856–1879) zīmējums
Koadjuktoru kara laikā Firstenbergu ievēlēja par Livonijas ordeņa mestru kā pretpoļu partijas pārstāvi. Tomēr 1557. gada septembrī viņš bija spiests Livonijas Konfederācijas vārdā noslēgt Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību karā pret Krievijas caristi. 1558. gadā ar nolūku aizņemties naudu karam ar Maskaviju Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpils komtureju un Rēzeknes fogteju Polijas un Lietuvas valdniekam Sigismundam II Augustam.
"Vilhelms Firstenbergs, 45. Vācu ordeņa mestris, 1557. gadā ieguva mestŗa amatu. [..]
Tā kā 1557. gadā strīdus starp Poliju un Livoniju bija izbeigts un kaŗaspēks atlaists uz mājām, tad bija jādomā, ka iestājušies labi miera laiki. Bet te Maskavas nodevu dzirkstele drīz vien aizdedzināja visu Livoniju. Maskavas lielkņazs (Ivans IV) atsūtīja Livonijas kārtām šādu naidīgu satura vēstuli: Livonijas mestŗam Vilhelmam, Rīgas virsbiskapam un visiem Livonijas iedzīvotājiem, kā arī Tērbatas biskapam un arī citiem biskapiem. Jūs bijāt atsūtījuši savus sūtņus ar pavadoņiem, goda vīrus, Jāni Bokhorstu, Otonu Grotūzenu un Valdemāru Vrangeli ar pazemīgu lūgumu, lai mēs parādītu savu žēlastību mestŗam, virsbiskapam, Tērbatas biskapam, citiem biskapiem un visiem Livonijas iedzīvotājiem un pavēlētu mūsu Novgorodas un Pliskavas pilnvarniekam noslēgt ar jums mieru uz vecā miera līguma pamata. Bet mēs pavēlējām mūsu pilnvarniekam jūsu netaisnību dēļ neslēgt mieru, bet prasīt gandarījumu. Jānis Bokhorsts, jūsu sūtnis, un viņa pavadoņi lūdza to nedarīt un apsolīja, ka mestris, virsbiskaps, Tērbatas biskaps un visi Livonijas iedzīvotāji izlabošot mums nodarītās netaisnības, atdošot baznīcas un baznīcu zemes, atļaušot mūsu tirgoņiem un viesiem stāties sakaros veikala darīšanās ar Livonijas un ārzemju tirgoņiem, izņemot tirgošanos ar ieročiem. Tāļāk Tērbatas biskaps solīja savākt visas pagājušo gadu nokavētās nodevas, no katra iedzīvotāja vienu vācu marku, un šās nodevas piesūtīt mums triju miera gadu laikā, kā arī uz priekšu katru gadu bez kavēšanās sūtīt pienākošās nodevas. Bija arī solīts dažādus ļaudis no aizjūŗas un citām zemēm, kuŗi gribētu iestāties mūsu dienestā, nekavēt pie mums ierasties. Tāpat miera līgumā skaidri bija teikts, ka jūs nekādā gadījumā nepabalstīsiet Polijas ķēniņu un Lietavas lielkņazu. Šo miera līguma norakstu mani Pliskavas un Lielās Novgoradas pilnvarnieki zem krusta zīmes ir skūpstījuši un mana sūtņa kelara Terpigoreva klātbūtnē apstiprinājuši ar saviem piekaŗamiem zīmogiem. Un jūs apsolījāties visu to pildīt. Lai nelietu kristīgu laužu asinis, mēs bieži esam atgādinājuši ar vēstulēm, lai jūs turētu līgumu un atteiktos no savas netaisnīgās izturēšanās, bet jūs neesiet uz to griezuši vērību, bet mēģinājuši lietu tikai novilcināt. Tādēļ, mūsu taisnības dēļ, paļaudamies uz to Visaugstāko, mēs gribam jūs sodīt, cik tāļu to atļaus Dieva griba. Izlietās asinis, lai jūs to zinātu, būs jūsu vaina, bet ne mūsu. Mēs lietosim visu mūsu lielo varu, jūsu netaisnību sodīšanai. Manu sūtni nedomājat aizturēt, bet atlaižat uz mājām. Rakstīts visā mūsu varenībā, mūsu Maskavas pilī 1557.gadā, novembŗa mēnesī.
Šī vēstule visā Livonijā izsauca lielas bēdas un rūpes. Tērbatas biskaps vēl cerēja, ka Maskava daudz maz piekāpsies. Viņš bija ar mieru apzvērēt, ka biskapija nemaz nav maksājusi nodevas, kas nav redzams arī vecās grāmatās un rakstos, un arī veci ļaudis tā neatceroties, Vecos rakstos esot gan atrodama ziņa par to, ka uz Tērbatas biskapijas robežām dravniecības nolūkiem lietots mežs, par ko krieviem katru gadu dots nedaudz medus. Redzams arī tas, ka biskapija sv.Trīsvienības baznīcai, kuŗa atrodas Pliskavas apgabalā, katru gadu devusi dāvanas, vai tas ticis darīts meža dēļ, kuŗš varbūt piederēja baznīcai, vai tur bijuši citi kādi motivi, neesot redzams. Kad visāda izlavīšanās nekā nelīdzēja un Livonijas iedzīvotāji redzēja Maskavas nopietnību, viņi izvēlēja jaunus sūtņus, Klausu Franku un Elertu, Krūzi, un 1557. gada ziemā nosūtīja viņus uz Maskavu, lai noslēgtu pastāvīgu mieru, kuŗā nebūtu ieslēgts pilnīgi neizpildāmais noteikums par lielām nodevām, kuŗas bija lielākas nekā visi biskapijas muižnieku ienākumi.
Sūtņi panāca to, ka visu prasību kopsumu reducēja uz 40.000 dāldeŗiem, bet šī summa bija tūlīt jāsamaksā. Bez tam Tērbatas biskapijai katru gadu bija jāmaksā 1000 Ungārijas guldeņu. Ar to miers bija noslēgts, un abas puses nosolījās viņu turēt. Kad tas tapa zināms, Maskavā bija liela līgsmība. Drīzi pēc tam lielkņazs nosūtīja savus ļaudis pie Livonijas sūtņiem pēc tiem 40.000 dāldeŗiem. Saprotams, naudas viņiem nebija. Lielkņazs izlikās ļoti noskaities un lika sūtņiem pateikt, ka, ja viņi nākuši tikai viņu apmuļķot, lai taisoties mājās, viņš iešot pats pēc naudas uz Livoniju. Sūtņi piesolīja atstāt ķīlniekus un agrāk neaiziet, kamēr nauda nebūs pienākusi. Bet nekas nelīdzēja. Tad visā ātrumā sūtņi posās uz mājām. Krievi, izdzirduši par Livonijas kaŗu, ļoti noskuma un teica, ka lielkņazam esot diezgan dīķu, ezeru un upju, kur varot noslīcināt tautu, un neesot nemaz jāiet uz Livoniju. No veciem ļaudīm viņi bija dzirdējuši, kā reiz krieviem Livonijā bija gājis. Krievu kaŗaspēks drīz vien sekoja Livonijas sūtņiem, un 1558. gada janvarī ielauzās Livonijā. Rīgas un Tērbatas biskapijas zemes un Viriju krievi galīgi izlaupīja, izdedzināja un iedzīvotājus bez kādas pretošanās aizveda gūstā. Lopus un labību, ko nevarēja aizvest, iznīcināja. [..]
Šo kaŗu maskavieši sāka ne tādēļ, lai iekaŗotu Livonijas pilsētas, pilis un zemes, bet lai piespiestu Livonijas kārtas turēt savus solījumus. Kaŗavadoņiem bija aizliegts aplenkt pilis. Maskavas kaŗaspēka virspavēlniekam, krievu gūstā kritušam tatāru ķēniņam Šig-Alejam, kuŗš bija uzkavējies pie Narvas, lai sagaidītu laupīšanās izklīdušos pulkus, pienāca steidzīga lielkņaza vēsts, lai viņš savā vārdā rakstot visām Livonijas kārtām un uzaicinot turēt to, ko apsolījuši pēdējie sūtņi. Šig-Alejs tad arī 1558. gada februārī visām Livonijas kārtām nosūtīja šādu satura vēstuli: “Tā kā Livonijas iedzīvotāji nav turējuši Viskrievijas caram dotos solījumus, viņš bija spiests uzsākt kaŗu. Šo kaŗu un asins izliešanu Livonijas iedzīvotāji paši savu netaisnību dēļ sagādāja savai zemei. Ja gribat, lai zemi vairāk neposta, tad sūtat steidzīgi sūtņus ar apsolīto naudu pie cara. Es pierunāšu caru un citus kņazus un kaŗavadoņus turpmāk vairs neizliet cilvēku asinis.”
Mestris un visas kārtas nezināja, kur ņemt šos 40.000 dāldeŗus, jo kaŗā ar Poliju bija iztērēta visa nauda. Naudas nebija arī Tērbatas biskapam. Viņš bija naudu izdevis sava priekšgājēja Josta Rekes parādu nomaksai un ieķīlāto biskapijas zemju izpirkšanai. Minēto sumu būtu varējis gan dot kāds muižnieks vai daži no tirgoņiem, ja tikai gribētu, bet neviens negribēja upurēt savu naudu. Katrs, dzīvodams pārdrošībā labas dienas, domāja, ka briesmas nebūs nemaz tik lielas. Beidzot pēc ilgas vilcināšanās Livonijas kārtas Rīgā, Rēvelē un Tērbatā, savāca 60.000 dāldeŗu. Tā kā šīs pilsētas atradās tāļu viena no otras, tad naudu nevarēja tik drīzi sadabūt vienā kopā. Pa to laiku krievu kaŗaspēks ar labiem kaŗa ieročiem ielenca Narvu. Tā kā Livonijas Narva atradās tuvu pie Krievijas robežām un tikai neliela upe sķiŗ Krieviju no Livonijas, tad krievi no sava krasta varēja Narvu apšaudīt ar akmeņa bumbām un granātam, kaut gan bez lieliem panākumiem. 12. maijā pašā pilsētiņā, Kurta Ulkena mājā, neizprotamā kārtā, jādomā aiz nodevības, izcēlās uguns, no kuŗas nodega visa Narva. Pa ugunsgrēka laiku krievi ieņēma pilsētiņu. Pilsoņi, redzēdami, ka glābšanās nav, sabēga pilī, un vēlāk ar krievu atļauju aizgāja projām ar to mantu, kuŗa vēl bija pāri palikusi. Krievi ieņēma pilsētiņu un pili Narvu 12. maijā, 1558. gadā. [..]
Kad krievi bija ieņēmuši Narvu un citas minētās pilis, tikai tad pienāca tie 40.000 dāldeŗi. Bet krievi vairs viņus negribēja pieņemt, jo viņi Livonijā jau esot daudz vairāk dabūjuši, nekā šī nauda vērts; kamēr laime pati nākot viņiem pretīm, viņi negribot viņu atstumt, bet turpināt tāļāk savu taisno lietu. Naudu lai nesot atpakaļ saviem kungiem. Nauda no Maskavas tapa atvesta atpakaļ, bet Narva un citas pilis bija pazaudētas. Tad bija žēl, ka tik ilgi bija vilcinājušies ar naudas savākšanu, bet nekā vairs nevarēja līdzēt". [..]
"Krievi pie Vilandes uzturējās 4 nedēļas, bet nespēja šo stipro pili nekādi ieņemt. Vācu landsknechti nodevīgā kārtā, bez kā būtu spiesti to darīt, atdeva šo nepārvaramo pili krieviem. Šī lieta norisinājās šādi: landsknechti nebija saņēmuši algu par vairākiem mēnešiem. Viņi, redzēdami draudošās briesmas, pieprasīja ar lielu steigu visu algu no bijušā mestŗa Vilhelma Firstenberga, kuŗš savas vecuma dienas pavadīja Vilandes pilī. Vecais kungs, nojauzdams landsknechtu ļaunprātību, piesolīja viņiem visu savu naudu un dārglietas, mēģināja samierināt viņus, uzaicināja nezaudēt drosmi un neatdot sensenam ienaidniekam bez vajadzības tādu tik stipru pili, ar ko viņi mantotu tikai kaunu un apsmieklu Dieva un visas kristīgas pasaules acīs un nevarētu atbildi dot pastaros. Landsknechti neklausīja šim padomam, bet turpināja savu nodevības darbu, piesolīdami krieviem pili ar to noteikumu, ka viņiem atļaus aiziet un paņemt līdz visu, ko viņi paspēs aiznest. Krievi viņiem to bez kavēšanās atļāva, un pils pārgāja Maskavas lielkņaza rīcībā.
Landsknechti nolaupīja visu vecā mestŗa sudrabu, zelta un dārglietu krājumus. Visas lādes un kastes, kuŗas muižnieki un pilsoņi no ienaidniekiem bija paslēpuši pilī, tapa uzplēstas un paņemts, kas katram patikās. Tā landsknechti, paši sev sagādājuši labu atlīdzību, atdeva pili krieviem. Bet aiznest viņi nekā neaiznesa, jo krievi viņiem visu atņēma. Mestris Gothards Ketlers visus landsknechtus, kuŗi pie viņa pēc tam ieradās, lika pakārt. Veco mestri Vilhelmu Firstenbergu un viņa uzticamos kalpus krievi aizveda uz Maskavu, kur viņš cietumā nomira. Krievi aizveda arī visu Livonijas artilēriju, kuŗa bija savākta Vilandes pilī; tas notika 1560. gada augustā.
Kad veco mestri Vilhelmu Firstenbergu un daudz citus muižniekus ieveda Maskavā triumfa gājiena priekšgalā, kuŗā noskatījās arī divi sagūstītie Kazaņas un Astrachaņas tatāru ķēniņi, tad viens no viņiem esot teicis: “Ar Jums, vācu suņiem, rīkojas, kā pienākas. Jūs devāt krieviem rīksti rokā, lai mūs pērtu, bet nu jūs tiekat paši pērti”. Ar to tatāru ķēniņš gribējis teikt, ka pulveri, lodes un visādu kaŗa municiju Vācijas un Livonijas tirgoņi piegādājuši no Vācijas krieviem lielos daudzumos, lai viņi iekaŗotu citas zemes, bet nu tas notiekot ar viņiem pašiem. Pašlabuma meklēšana un mantas kārība tā bija apsēdusi ļaudis, ka viņi bija aizmirsuši ne tikai mīlestību pret savu tuvāko, bet bija aizmirsuši savu pašu, savu bērnu un tēvijas labklājību".
