Velsas korgijs pembroks ir maza auguma ganu suņu šķirne, kas izveidota Velsā Pembrokšīrā. Ir divas Velsas korgiju šķirnes: Velsas korgijs pembroks un Velsas korgijs kardigans. Starp abām šķirnēm nav tiešas radniecības.

Velsas korgijs pembroks
Izcelsme Velsa
Īpašības
Svars Tēviņi: 10 — 12 kg
  Mātītes: 10 — 11 kg
Augstums skaustā 25 — 30 cm
Apmatojuma veids gluds, blīvs, ūdensnecaurlaidīgs, vidēji garš
Krāsa 5 krāsu grupas: ruds vai ruds ar baltu, "sabuļa" krāsa ar baltām pazīmēm, smilšu krāsa ar baltām pazīmēm, trīskrāsu, ar rudu galvu un trīskrāsu, ar melnu galvu
Metiena lielums 5 — 8 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 12 — 15 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Velsas korgijs pembroks ir mazākais no ganu suņiem. Pamatā tas tiek lietots liellopu ganīšanai, bet var strādāt arī ar aitām, pīlēm un zosīm.[1] Stenlija Korena suņu inteliģences tabulā Velsas korgijs pembroks ieņem 11. vietu un tiek uzskatīts par izcilu darba suni.

Pasaulē šķirne ir ieguvusi slavu kā karalienes Elizabetes II suns. Karalienei piederēja pieci Velsas korgiji pembroki, un tā bija karalienes mīļākā šķirne.

Izskats un raksturs labot šo sadaļu

 
Ruds Velsas korgijs pembroks

Pembroks ir suns ar īsām kājām, stāvām ausīm, un kopumā tas atgādina lapsu. Velsas korgijs pembroks var piedzimt ar dažāda garuma asti: pavisam īsu, vidēji garu un garu. Pēc kādreizējiem standartiem asti, ja tā nebija īsa, mēdza apgriezt. Mūsdienās Eiropā, Latviju ieskaitot, suņiem astes vairs negriež, toties ASV, Krievijā un citur pasaulē joprojām Velsas korgijiem pembrokiem mēdz kupēt garākās astes. Pembroka ķermenis ir labi attīstīts, atlētisks, spēcīgi veidots. Par to mēdz teikt: "Liels suns ieslodzīts maza suņa ķermenī". Kā visi ganu suņi tas ir aktīvs, inteliģents un fiziski spēcīgs. Tas ir viegli apmācāms, ja to dara maigi, bez rupjas fiziskas iedarbības. Tam ir laba veselība un tas dzīvo garu mūžu, apmēram 15 gadus.

 
Velsas korgijs pembroks adžiliti sacīkstēs

To klasiski izmanto darbā ar zirgiem, govīm, aitām un citiem mājdzīvniekiem. Pembroks dzen ganāmpulku, lopiem kožot papēžos. Ja dzīvnieki cenšas atspārdīties no mazā gana, spērieni lido pāri pembroka galvai, pateicoties tā īsajām kājām. Bet tas ir arī lielisks ģimenes suns, kas labi piemērojas dzīvei gan laukos, gan pilsētā.[2] Pembroks ir ļoti komunikabls un sabiedrisks suns. Šim sunim ir ļoti svarīgi vienmēr un visur būt kopā ar savu saimnieku. Tā kā arvien retāk pembrokus izmanto ganīšanai, tad tas ir kļuvis populārs suns adžiliti sporta nodarbībām.

Augums labot šo sadaļu

Pembroka augstums skaustā ir 25—30 cm, ķermeņa garums 30—38 cm, svars tēviņiem 12 kg, mātītēm 11 kg.[3] Velsas korgiju pembroku var viegli pārbarot, ja saimnieks neseko līdzi ēdiena daudzumam un ja suns nav pietiekami nodarbināts.

Kažoks un tā krāsa labot šo sadaļu

 
Garspalvains Velsas korgijs pembroks

Pembroks var būt ruds, melns, smilšu krāsas vai trīskrāsu, ar vai bez baltiem laukumiem uz kājām, krūtīm, kakla, purniņa, vēdera. Kā šaura svītra balts laukums ir pieļaujams uz galvas. Trīskrāsu suņi var būt ar melnām vai rudām galvām.

Pembrokam ir dubults kažoks, apakšējais ir ļoti mīksts un biezs, tas kalpo siltumam, virsējais ir raupjāks, tas aizsargā suni pret mitrumu. Pembroks visu laiku met apakšējo apspalvojumu, tādēļ, ja tas dzīvo telpās, to katru dienu vajadzētu izķemmēt. Virsējais apspalvojums tiek mainīts 2x gadā. Kucēm mēdz nomainīties kažoks arī pēc kucēnu zīdīšanas, pēc meklēšanās vai pēc sterilizācijas. Daudzi korgiju saimnieki uzskata, ka laba barība mazina spalvu nomešanas intensitāti. Reizēm pembrokiem mēdz būt garspalvaini kažoki. Šķirnes izstādēs šāds suns tiek brāķēts, tomēr garspalvainie korgiji ir tikpat mīļi, atlētiski, strādīgi un draudzīgi kā īsspalvainie suņi.

Vēsture labot šo sadaļu

Leģenda vēsta, ka Velsas korgijs pembroks ir feju suns, un fejas to lietoja ratu vilkšanai, lopu ganīšanai, un feju karavīri tos apsedloja jāšanai. Tā tumšākās krāsas laukumu uz pembroka muguras sauc par feju sedliem.[2] Cita leģenda vēsta, ka Anglijā kādreiz dzīvojuši elfi, rūķi un fejas. Rūķi esot bijuši tik neganti un taisījuši visādus nedarbus kā skolas bērni, ka fejas reiz apskaitās un pārvērta tos par saviem jājamzirdziņiem. Sunīšu ausis bijušas tik lielas, lai pie tām jājot varētu pieturēties. Kad Velsā ieradušies cilvēki, fejas suņus atstājušas kā dāvanu.[4]

Velsā pembroku izmantoja kā ganu suni, ģimenes suni un fermas sargu. Pastāv uzskats, ka šī šķirne pastāvējusi jau 10. gadsimtā. Nav zināms, vai šķirne cēlusies no zviedru senā ganu suņa valhunda, ko vikingi ieveda Pembrokšīrā, vai Velsas korgijs pembroks ir pēctecis kādam no špicveidīgajiem suņiem, ko uz Velsu atveda flāmu audēji.[2] Pastāv arī uzskats, ka Velsas korgiju pembroku uz Velsu atveda ķelti jau 1200. gadā pirms mūsu ēras. Vārds "korgijs" ķeltu valodā nozīmē "suns".[5] Lai arī kāda būtu šīs šķirnes patiesā izcelsme, tā ir attīstīta Velsas zemnieku fermās Pembrokšīras novadā.

Kopš 1920. gadiem Lielbritānijā Velsas korgijs pembroks tiek atzīts par tīršķirnes suni, un 1934. gadā to nodalīja no Velsas korgija kardigana. Šajos pašos gados arī ASV abas šķirnes atzina kā divas atsevišķas šķirnes.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Pembroke Welsh Corgis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. augustā. Skatīts: 2009. gada 17. augustā.
  2. 2,0 2,1 2,2 «PWCCA - Pembroke Welsh Corgi Club of America, Inc». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. decembrī. Skatīts: 2009. gada 17. augustā.
  3. ВЕЛЬШ КОРГИ ПЕМБРОК. Стандарт Вельш корги пемброка
  4. Žurnāls "Astes" Nr9, 2009. gads
  5. Pembroke Welsh Corgi Information and Pictures, Welsh Corgi, Corgis, Welsh Corgis, Pembrokes

Ārējās saites labot šo sadaļu