Valdis Rūja, īstajā vārdā Valdis Kriķis (dzimis 1928. gada 9. janvārī, miris 2020. gada 27. septembrī) bija latviešu dzejnieks, Rakstnieku Savienības biedrs (1956).[1]

Valdis Rūja
Personīgā informācija
Dzimis 1928. gada 9. janvārī
Miris 2020. gada 27. septembrī (92 gadi)

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1928. gada 9. janvārī Rūjienā, strādnieka ģimenē. Mācījās Rūjienas vidusskolā, pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēja dzejoli "Dziesma mātei". Pēc skolas beigšanas pārcēlās uz Rīgu un 1947. gadā iestājās Dailes teātra dramatiskajā studijā, bija Dailes teātra aktieris (1947-1951). 1951. gadā sāka strādāt par Radiokomitejas redaktoru. 1955. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Lāstekas krīt", 1958. gadā "Viršu vainags", 1960. gadā viņš kļuva par žurnāla "Karogs" literāro līdzstrādnieku.

1962. gadā Valdi Rūju iecēla par Drāmas teātra direktoru, 1965. gadā par Operas un baleta teātra direktoru, 1967. gadā par kultūras nama "Ziemeļblāzma" direktoru. No 1969. līdz 1988. gadam viņš bija izdevniecības "Liesma" redaktors.

Pēc 2000. gada izdeva memuāru grāmatas "Kas to Rīgu dimdināja?" (2000) un "Ozoli vēl Latvijā" (2001).

Miris 2020. gada 27. septembrī.[2][3]

Izdotas vairāk nekā 20 Valda Rūjas grāmatas, galvenokārt dzejoļu krājumi.[4] Viņa ienākšana literatūrā Staļina laikā notika laika periodā, kad netika atzīta cilvēka subjektīvo pārdzīvojumu atklāsme un dominēja prasība pēc sociālistiska optimisma. Tādēļ arī Rūjas dzejai tolaik bija patētiski abstrakts raksturs. Īpaša vieta Rūjas daiļradē ir latviešu strēlnieku tēmai.[4]

  • Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
  • Ūdre D. "Gribu ilgi būt". Karogs, 1974. - 9.
  • Osmanis J. Sava laika ierindnieks. Valda Rūjas portreta kontūras. Karogs, 1988. - 1.
  • Lija Blūma. Intervija ar Valdi Rūju. "Rasa" - Nr. 2 (2003)

Pie Valda Kriķa tēva celtā nama Rīgas ielā 40 Rūjienā atklāta informācijas plāksne "Šajā mājā 1928. gada 9. janvārī dzimis dzejnieks un aktieris Valdis Rūja."