Urālu Republika

Urālu Republika (krievu: Уральская республика) bija Krievijas Federācijas sastāvā esoša vienība, pastāvēja no 1993. gada 1. jūlija līdz 9. novembrim Sverdlovskas apgabala robežās.

Urālu Republika Уральская республика
Location of Urālu Republika
Galvaspilsēta		Jekaterinburga
Valsts valodas		krievu
Valdība		republika
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 1989. gadā	4 706 700

Republika tika pārveidota no Sverdlovskas apgabala saskaņā ar tajā laikā spēkā esošo 1978. gada Krievijas PFSR konstitūciju (70. pants), lai palielinātu tās statusu federācijas ietvaros un iegūtu lielāku ekonomisko un likumdošanas neatkarību. Tā beidza pastāvēt līdz ar Krievijas Federācijas prezidenta dekrētu Nr. 1874 par Sverdlovskas apgabala padomes likvidāciju un tās administrācijas vadītāja Eduarda Rossela atlaišanu.

Vēsture

Jau 80. gadu sākumā Boriss Jeļcins, toreizējais PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas pirmais sekretārs, apzinājās padomju administratīvās sistēmas aplamību, kurā visas savienības republikas daudzus jautājumus varēja ātrāk atrisināt ar republikas vadības starpniecību, bet Krievijas PFSR šādas vadības nebija un pastāvīgi bija jāvēršas tieši pie savienības vadības. Tajā laikā Jeļcins un Jurijs Petrovs īsumā pierakstīja trīs posmu pārmaiņu shēmu: padomju federālās sistēmas decentralizācija; Krievijas varas institūciju konsolidācija, nostiprinot Krievijas valdību un izveidojot PSKP republikas komiteju vai līdzīgu struktūru; Krievijas PFSR sadalīšana 7 vai 8 reģionālajās republikās (viena no tām bija paredzēta Urālu republikā), kas būtu pietiekami spēcīgas, lai tiktu galā ar radušos autonomiju. Par savu projektu viņi neapgalvoja.

1990. gadā Jeļcins kandidēja Krievijas PFSR Tautas deputātu vēlēšanās 74. nacionāli teritoriālajā vēlēšanu apgabalā (Sverdlovskas un Pervouralskas pilsētas). Tikšanās laikā ar vēlētājiem 29. janvārī tika pausts šāds viņa vēlēšanu programmas punkts: "Piešķirt visām nacionālajām autonomijām patstāvību, tiesības un iespēju iestāties ar priekšlikumu par jaunu nacionāli teritoriālo veidojumu izveidi, kur pamatiedzīvotāji ir vairākumā. Pārējā teritorijā, izņemot šos autonomos veidojumus, Krievijas PFSR sastāvā pēc referenduma var izveidot 7 Krievijas republikas: Centrālā Krievija, Ziemeļu, Dienvidu, Pievolgas, Urālu, Sibīrija, Tālie Austrumi".

1993. gadā sākās darbs pie Krievijas Federācijas konstitūcijas projekta izstrādes. Sākotnēji saskaņā ar projektu Krievijas sastāvā ietilpstošajām republikām bija ekskluzīvas tiesības un prioritāte budžeta veidošanā, atšķirībā no apgabaliem. Lai nākotnē iegūtu lielāku neatkarību ekonomikas un likumdošanas jomā, Sverdlovskas apgabala vadība izvirzīja ideju par reģiona pārveidošanu par republiku.

Jekaterinburgā republikas pretinieki norādīja, ka šāds solis būs izdevīgs tikai vietējai politiskajai elitei un faktiski atkal aktualizēs jautājumu par Krievijas sabrukumu. Urālu republikas idejas atbalstītāji, gluži pretēji, uzskatīja to par pretsvaru Tatarstānas un citu nacionālo republiku separātistiskajiem centieniem, par iespēju pārcelt politisko reformu uzsvaru no centra uz vietām. Apgabala administrācijas vadītājs Eduards Rosseļs paziņoja: "Mums nav vajadzīga suverenitāte, bet mums ir vajadzīga ekonomiskā un likumdošanas patstāvība". Pēc gubernatora domām, Krievijas valstiskuma atjaunošanas process vienmēr ir nācis no pašiem dziļumiem, un situācija ar Urālu Republiku to apliecina.

1993. gada 25. aprīlī referendumā tika izvirzīts jautājums par Sverdlovskas apgabala pilnvaru paplašināšanu sociālekonomiskajā jomā līdz republikas līmenim Krievijas Federācijas sastāvā. 83,4% vēlētāju atbildēja uz šo jautājumu apstiprinoši, un vēlētāju aktivitāte sasniedza 67%.

1. jūlijā Sverdlovskas Apgabala padome pieņēma lēmumu par Urālu Republikas izsludināšanu un konstitūcijas izstrādes sākšanu. 14. septembrī Jekaterinburgā notika seminārs "Urālu Republika un Krievijas valsts vienotība". Semināra noslēgumā tika parakstīts paziņojums no Sverdlovskas, Permas, Čelabinskas, Orenburgas un Kurganas apgabalu vadītājiem par nodomu piedalīties Urālu Republikas ekonomiskā modeļa izstrādē, pamatojoties uz Urālu apgabaliem. Jaunā teritoriālā veidojuma projekts tika nosaukts par "Lielo Urālu Republiku".

27. oktobrī Sverdlovskas Apgabala padome apstiprināja Urālu Republikas konstitūciju, kuru izstrādāja Urālu Reģionālās Zinātņu akadēmijas zinātnieki profesora Anatolija Gaidas vadībā, piedaloties Urālu politiķim Antonam Bakovam, kurš tajā laikā bija Krievijas Federācijas Valsts komitejas federācijas un tautību jautājumos priekšnieks Urālu-Volgas reģionā. Bakova ierosinājuma dēļ projektā tika iekļauts arī Urālu Republikas karogs. Konstitūcija noteica, ka "Urālu Republika ir Krievijas Federācijas subjekts, kam ir visas tiesības, kas noteiktas republikām Krievijas sastāvā saskaņā ar Krievijas Federācijas konstitūciju". Konstitūcijas teksts tika publicēts 30. oktobrī "Oblastnaja Gazeta" laikrakstā.

31. oktobrī Urālu Republikas konstitūcija stājās spēkā. Ar dekrētu Nr. 1 Eduards Rossels uzņēmās republikas gubernatora pienākumu pildīšanu, bet republikas valdības pienākumus uzticēja apgabala valdībai, kuras priekšsēdētājs bija Valerijs Truņikovs.

2. novembrī Eduards Rossels piedalījās paplašinātajā Krievijas Federācijas Ministru padomes sēdē. Šajā sēdē Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins norādīja, ka apgabalu vēlme paaugstināt savu statusu ir likumsakarīgs process, kuru valdībai vajadzētu ņemt vērā.

5. novembrī preses konferencē Eduards Rossels paziņoja par Urālu Republikas prezidenta Jeļcina atbalstu un nodomu turpināt tās izveidi. 8. novembrī gubernators Eduards Rossels ierosināja apgabala padomei izsludināt referendumu par republikas konstitūciju 12. decembrī un noteikt tajā dienā gubernatora un divpalātu likumdevēja sapulces vēlēšanas.

9. novembrī Krievijas Federācijas prezidents izdeva dekrētu Nr. 1874 par Sverdlovskas apgabala padomes atlaišanu, un 10. novembrī sekoja dekrēts Nr. 1890 par Eduarda Rossela atstādināšanu no amata. Visi lēmumi par Urālu Republiku tika atzīti par spēkā neesošiem. Par Sverdlovskas apgabala administrācijas pagaidu vadītāju tika iecelts Valerijs Truņikovs, bijušais Eduarda Rossela pirmais vietnieks un Urālu Republikas valdības priekšsēdētājs.

Eduards Rosels izpildīja prezidenta lēmumu. Uz Maskavas 1993. gada oktobra notikumu fona Sverdlovskas apgabala padomes atlaišana un Eduarda Rossela atbrīvošana no administrācijas vadītāja amata sabiedrībai palika nepamanīta. Rossels nekavējoties izvirzīja savu kandidatūru Krievijas Federācijas Padomē un sāka veidot masu sabiedrisko bezpartejisko apvienību "Urālu pārveidošana", lai atgrieztos lielajā politikā.

1993. gada 12. decembrī tautas balsojumā tika pieņemta Krievijas Federācijas Konstitūcija, kuras 5. panta 1. punktā ir atsauce uz Krievijas Federāciju veidojošo subjektu vienlīdzību. Ne mazākā nozīme šī noteikuma pievienošanā bija stāstam par Urālu Republiku.

1994. gada 10. aprīlī Sverdlovskas apgabala domes vēlēšanās Rossela vadītā "Urālu pārveidošana" ieguva tikai 3 no 28 deputātu vietām, Rosselu ievēlēja par domes priekšsēdētāju, pateicoties ļoti daudzveidīgas koalīcijas izveidei. Par apgabala domes deputātu kļuva arī Urālu Republikas konstitūcijas galvenais izstrādātājs Antons Bakovs, kurš 1994. gada maijā tika ievēlēts par tās Likumdošanas komitejas priekšsēdētāju.

1994. gada 26. oktobrī Sverdlovskas apgabala dome ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma apgabala statūtus, atkārtojot galvenos Urālu Republikas konstitūcijas noteikumus.

1995. gadā Eduardu Rosseli ievēlēja par Sverdlovskas apgabala gubernatoru, 1999. un 2003. gadā viņš atkārtoti uzvarēja gubernatora vēlēšanās, vēlāk pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina ierosinājuma tika atkārtoti ievēlēts.

2003. gada 25. septembrī Jekaterinburgā Rozseļs, kurš tikko bija pārvēlēts par Sverdlovskas apgabala gubernatoru, paziņoja, ka Urālu Republika juridiski pastāv līdz pat šai dienai un ka to nevar likvidēt ar prezidenta dekrētu, jo tā ir izveidota saskaņā ar iepriekšējo konstitūciju. Un 1993. gada apgabala padomes lēmumi vēl nav atcelti.

2014. gadā E. Rossels savu rīcību Urālu republikas izveides jautājumā skaidroja šādi: "Es esmu pret dalīšanu republikās, provincēs un teritorijās. Kā jūs zināt, Krievijas Impērijā bija 110 guberņas. Nevienai no šodien pastāvošajām republikām nav titulētas nācijas. Es grasījos izveidot republiku ar gubernatoru un bez nacionālā principa. Un, kad politiskā situācija nobriedīs, es plānoju atteikties no republikas statusa, uzsverot reģiona vienlīdzību ar citiem. Krievijai nevajadzētu būt 16 prezidentiem, bet gan vienam.