Un garāka par mūžu diena ilgst

"Un garāka par mūžu diena ilgst" (krievu: И дольше века длится день) ir kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova krievu valodā sarakstīts romāns, kas tika publicēts 1980. gadā žurnālā Novij Mir. 1982. gadā romāns izdots latviešu valodā (tulkojusi Valentīna Eisule).[2]

Un garāka par mūžu diena ilgst
Autors(-i) Čingizs Aitmatovs
Oriģinālais
nosaukums
И дольше века длится день
Tulkotājs Valentīna Eisule
Valsts Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valoda krievu
Žanrs(-i) zinātniskā fantastika
Izdevējs Novij Mir
Izdota 1980
Izdota latviski 1982[1]
Lappuses 301[1]
ISBN 0-253-11595-7
OCLC 255105725

NosaukumsLabot

1990. gadā uzrakstītajā sižetā "Čingishana gaišais mākonis"[3] (Белое облако Чингисхана) autors atklāja, ka romāna oriģinālo nosaukumu – "Aproce" (Обруч) noraidīja cenzūra.[4] Nosaukums "Un garāka par mūžu diena ilgst", ar kuru romānu izdeva literārais žurnāls Novij Mir, ir ņemts no Borisa Pasternaka dzejoļa "Vienīgās dienas" (Единственные дни). Šis nosaukums tika kritizēts lielā garuma dēļ un vēlāk romāns tika izdots žurnālā Roman-Gazeta ar nosaukumu "Vējputeņu starpstacija" (Буранный полустанок). No 21. gadsimta sākuma romāns atkal tiek izdots ar nosaukumu "Un garāka par mūžu diena ilgst".[5]

SižetsLabot

Romāna notikumi risinās vienas dienas laikā. Stāsts ir par dzelzceļnieka Vējputeņu Jedigeja mēģinājumu apbedīt savu draugu Kazangapu Anabejitas kapsētā (no kirgīzu: Эне-Бейит – Mātes atdusas vieta)[6]. Pa ceļam uz Anabejitu Jedigejs stāsta par savu dzīvi Sariozekas stepēs. Nokļūstot Anabejitā, Jedigejs atklāj, ka kapsētas vietā ir uzbūvēts kosmodroms.

Otrā sižeta līnija stāsta par padomju un amerikāņu kosmonautiem, kuri stājās kontaktā ar citplanētiešiem un pameta kosmodromu, jo tika aicināti uz citplanētiešu dzimto planētu.

Leģenda par mankurtiemLabot

Viens no romāna pamatmomentiem ir stāsts par mankurtiem. Pirmoreiz tie tiek minēti Kazangapa bēru laikā. Saskaņā ar kirgīzu leģendām mankurti ir karagūstekņi, kuriem lika strādāt karstajā saulē, uzmaucot galvā nokautā kamieļa kakla ādu — širi. Kā raksta romāna autors: "Cilvēks, kas tika pakļauts šādai procedūrai, vai nu nomira, neizcietis spīdzināšanu, vai arī uz visu mūžu zaudēja atmiņu, pārvērzdamies par mankurtu — vergu, kas neatceras savu pagātni."[6][7]

N. Šnaidmens paziņoja, ka mankurta motīvs, kas ņemts no Vidusāzijas teikām, ir romāna galvenā doma, kas savieno dažādus stāstījuma līmeņus un laika secības.[8] Vēlākajos Padomju Savienības gados vārds "mankurts" ienāca ikdienas valodā, lai aprakstītu cilvēka atsvešinātību no sabiedrības, kas viņu represējusi un grozījusi viņa tautas vēsturi.[9] Bijušajās Padomju Savienības republikās ar šo terminu tiek apzīmēti tie nekrievu tautības cilvēki, kuri padomju sistēmas dēļ tika atdalīti no savām etniskajām saknēm.[10]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 «Un garāka par mūžu diena ilgst». ibook.lv. Skatīts: 2019. gada 17. novembrī.
  2. «Aitmatovs Čingizs». letonika.lv. Skatīts: 2019. gada 19. novembrī.
  3. «Es esmu vilkumāte Akbara (pirms sadaļas "Atbalsta personīgi")». diena.lv. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  4. «И дольше века длится день». tvkultura.ru. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  5. «Чингиз Айтматов: И дольше века длится день». Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  6. 6,0 6,1 «Čingizs Aitmatovs — Leģenda par mankurtu». mosties.org. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  7. Čingizs Aitmatovs. Un garāka par mūžu diena ilgst. Liesma, 1982. gadā. 106.—124. lpp.
  8. N. N Shneidman. Soviet literature in the 1980s: decade of transition. University of Toronto Press, 1989. ISBN 978-0-8020-5812-6.
  9. Andrew Horton, Michael Brashinsky. The zero hour: glasnost and Soviet cinema in transition (illustrated izd.). Princeton University Press, 1992. 131. lpp. ISBN 0-691-01920-7.
  10. David D. Laitin. Identity in formation: the Russian-speaking populations in the near abroad (illustrated izd.). Cornell University Press, 1998. 135. lpp. ISBN 978-0-8014-8495-7.

Ārējās saitesLabot