Tirāniņu dzimta (Tyrannidae) ir viena no zvirbuļveidīgo kārtas (Passeriformes) dzimtām, kas pieder tirāniņu apakškārtai (Tyranni). Tirāniņu dzimta ir lielākā putnu dzimta, kurā apvienotas 437 putnu sugas, kas iedalītas 104 ģintīs.[1][2] Tās ir Jaunās Pasaules putnu sugas un sastopamas gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidamerikā, tomēr lielākā sugu dažādība sastopama Centrālamerikā un Dienvidamerikā.[2] Visas sugas kā tirāniņu apakškārtai piederoši putni nespēj veidot sarežģītas dziesmas, kādas ir raksturīgas dziedātājputniem, bet tas nenozīmē, ka putniem nav balss.[3]

Tirāniņu dzimta
Tyrannidae (Vigors, 1825)
Lielais kiskadī (Pitangus sulphuratus)
Lielais kiskadī (Pitangus sulphuratus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaTirāniņu apakškārta (Tyranni)
InfrakārtaTirāniņu infrakārta (Tyrannides)
DzimtaTirāniņu dzimta (Tyrannidae)
Tirāniņu dzimta Vikikrātuvē
 
Īsastes pundurtirāniņš (Myiornis ecaudatus) ir ne tikai mazākais putniņš dzimtā, bet visā zvirbuļveidīgo putnu kārtā

Kā lielai dzīvnieku grupai raksturīgi, tirāniņu dzimtas putni ārēji ir ļoti daudzveidīgi, gan lielumā, gan krāsās, gan dažādās detaļās, bet lielākā daļa sugu ir neuzkrītošas, brūnganas vai pelēcīgas, lai gan daudzas sugas ir ļoti košas un krāsainas.[2] Vienas no košākajām sugām ir sarkanais tirānmušķērājs (Pyrocephalus rubinus) un daudzkrāsu tirāniņš (Tachuris rubrigastra). Daudzām sugam ir koši dzelteni vēderi ar tumšām mugurām, piemēram, lielais kiskadī (Pitangus sulphuratus) un parastais tirānmušķērājs (Todirostrum cinereum). Daudzām sugām ir cekuli, piemēram, Svainsona tirānmušķērājam (Myiarchus swainsoni). Dažas sugas ārēji atgādina Vecās Pasaules mušķērājus, tādēļ tās tā tiek sauktas, lai gan nav radniecīgas mušķērājiem. Vairāku ģinšu sugas ārēji ir ļoti līdzīgas un savvaļā ļoti grūti atšķiramas, izmantojot apspalvojuma pazīmes. Vieglāk tās atšķirt, dzirdot putnu balsis.[2]

Mazākie dzimtā ir savstarpēji tuvu radniecīgie īsastes pundurtirāniņš (Myiornis ecaudatus) un melngalvas pundurtirāniņš (Myiornis atricapillus), kas abi ir izteikti mazāki kā vidēja lieluma tirāniņi. Abu sugu ķermeņa garums ir apmēram 6—7 cm, svars 4—5 g,[4][5] un tā kā to astītes ir ļoti īsas, tie atgādina nelielas bumbiņas vai lielus kukaiņus. Abas sugas ir ne tikai mazākās tirāniņu dzimtā, bet tās ir arī mazākās visā zvirbuļveidīgo putnu kārtā.[6] Lielākais tirāniņu dzimtā ir lielais čakstutirāniņš (Agriornis lividus), kura ķermeņa garums sasniedz 31 cm, svars apmēram 100 g.[7] Vairākām sugām, piemēram, vimpeļastes tirāniņam (Gubernetes yetapa), bezdelīgastes tirāniņam (Tyrannus forficatus) un dakšastes tirāniņam (Tyrannus savana) dēļ to garās astes ir garākais kopējais ķermeņa garums, apmēram 41 cm. Visagarākā aste ir dakšastes tirāniņam.[8]

 
Sarkanais tirānmušķērājs (Pyrocephalus rubinus)
 
Svainsona tirānmušķērājs (Myiarchus swainsoni)
 
Lielais čakstutirāniņš (Agriornis lividus)
 
Vimpeļastes tirāniņš (Gubernetes yetapa)

Dzimtas putnu uzvedība un ieradumi arī ir ļoti atšķirīgi. Mazāka auguma sugas, piemēram, lāpstknābja tirāniņi (Platyrinchus) ir bailīgākas un kautrīgākas, dzīvo biezos mežos, bet, piemēram, tirāniņu ģints (Tyrannus) sugas, kuras ir lielākas un drosmīgākas, var bieži novērot apdzīvoto vietu tuvumā. Tirāniņu dzimtas sugas galvenokārt barojas ar kukaiņiem,[2] ķerot gan lidojošos, gan koku lapotnē dzīvojošos kukaiņus un to kāpurus. Tomēr dažas sugas barojas arī ar augļiem vai nelieliem mugurkaulniekiem (vardēm un citiem), piemēram, lielais kiskadī. Ziemeļamerikā dzīvojošās sugas galvenokārt medī, noskatot kukaini no zara, paceļoties spārnos, to noķerot un atgriežoties vērošanas postenī. Tropos dzīvojošās sugas toties visbiežāk ložņā pa koku lapotni un zariem, meklējot tur paslēpušos kukaiņus gan uz lapām, gan mizas rievās. Tropu sugas var samērā bieži novērot jauktu sugu baros, kas kopīgi barojas lapotnē.[9]

Tirāniņu dzimta (Tyrannidae)

  1. World Bird List: Tyrant flycatchers, 2020
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Birding: Tyrannidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
  3. Newton, Ian (1973): Finches (New Naturalist series). Taplinger Publishing. ISBN 0-8008-2720-1
  4. «Planet of Birds: Myiornis ecaudatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. martā. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
  5. «Planet of Birds: Myiornis atricapillus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 22. janvārī. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
  6. CRC Handbook of Avian Body Masses, 2nd Edition by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (2008), ISBN 978-1-4200-6444-5.
  7. CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.
  8. «Amazing Bird Records». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 20. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
  9. del Hoyo, J. Elliott, A. & Christie, D. (editors). (2004) Handbook of the Birds of the World. Volume 9: Cotingas to Pipits and Wagtails. Lynx Edicions. ISBN 84-87334-69-5

Ārējās saites

labot šo sadaļu