Teherānas konference

Teherānas konference notika laikā no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā, Otrā pasaules kara Sabiedroto valstu okupētajā Irānā. Konferences dalībvalstis bija Padomju Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste, kuras pārstāvēja attiecīgo valstu vadītāji: Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidents Franklins Rūzvelts un PSRS VK(b)P pirmais sekretārs Josifs Staļins. Šī bija pirmā no trim Otrā pasaules kara konferencēm, kurās tikās "lielais trijnieks", 1945. gada februārī notika Jaltas konference, bet 1945. gada jūlijā — Potsdamas konference.

Rūzvelta sākotnējais priekšlikums Lielvācijas sadalīšanai

Galvenais apspriežamais jautājums bija plānojamā karadarbība 1944. gadā un pēckara robežas Eiropā.

Baltijas valstu jautājums

Baltijas valstu okupācijas jautājumā Rūzvelts esot izteicies, ka ASV sabiedriskajai domai ir svarīgas referenduma un pašnoteikšanās tēmas. Viņš domājot, ka pasaule gribētu redzēt iedzīvotāju gribas izpausmi, varbūt ne uzreiz pēc padomju reokupācijas, un viņš pats esot pārliecināts, ka cilvēki nobalsošot par pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr Staļins atbildējis, ka nebija nekādas klaigāšanas par pasaules viedokli, kad cars nedeva Baltijas provincēm autonomiju.^[1]^[2]

No 1943. gada 1. decembra sarunu pieraksta redzams, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita šādu vēlēšanu rīkošanai nenoteiktā nākotnē,^[3] tomēr Aukstā kara apstākļos līdz pat 1991. gada 3. marta aptaujai šāda veida referendums netika izdarīts.

Vienošanās par pēckara robežām

Vācija pēc kara sadalāma vairākās valstīs
Polijas austrumu robeža nospraužama pa Kerzona līniju, bet rietumu robeža gar Oderas upi^[4]
Belostokas apgabals atdodams Polijai, bet PSRS kompensācijā iegūst Austrumprūsijas daļu
Rietumu sabiedrotie uzstāj uz Somijas neatkarību
Par Baltijas valstu pievienošanu PSRS rīkojams plebiscīts (tautas nobalsošana) nenoteiktā nākotnē, bet ne starptautiskā kontrolē
Atjaunojama Irānas neatkarība
Josips Brozs Tito atzīstams kā patstāvīgs sabiedrotais Dienvidslāvijas teritorijā

Skatīt arī

Atsauces

↑ "Stalin ... stated that there was no outcry of world opinion when the Tsar had not granted the Baltic provinces autonomy." citāts no United States Department of State, Foreign Relations of the United States: Diplomatic Papers, The Conferences at Cairo and Teheran, 1943. Washington: Government Printing Office, 1961), p. 595.
↑ R. Schnorf. THE BALTIC STATES IN U. S.-SOVIET RELATIONS. The Years of Doubt, 1943-1946 Arhivēts 2016. gada 15. augustā, Wayback Machine vietnē. Lituanus, Volume 12, No.4 — Winter 1966
↑ ЗАПИСЬ БЕСЕДЫ ПРЕДСЕДАТЕЛЯ СОВЕТА НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР СТАЛИНА С ПРЕЗИДЕНТОМ США РУЗВЕЛЬТОМ 1 декабря 1943 г. Arhivēts 2016. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē. Сталин: Что касается волеизъявления народов Литвы, Латвии и Эстонии, то у нас будет немало случаев дать народам этих республик возможность выразить свою волю. [..] Это, конечно, не означает, что плебисцит в этих республиках должен проходить под какой-либо формой международного контроля. (krieviski)
↑ Manfred Goertemaker: Die Potsdamer Konferenz 1945. In: Stiftung Preußische Schlösser und Gärten Berlin-Brandenburg (Hrsg.) Schloss Cecilienhof und die Potsdamer Konferenz 1945. Unveränderter Nachdruck 2001, Berlin 1995, ISBN 3-931054-02-0, S. 61.