Svīta (ģeoloģija)
Svīta ģeoloģijā ir vietējās stratigrāfiskās shēmas pamatvienība. Tā ir dažādu noguluma, magmatisku vai metamorfisku iežu slāņu kopums, kuriem ir līdzīgs sastāvs, veidojušies noteiktā laikposmā un kuri samērā krasi atšķiras no augstākiem vai zemākiem slāņiem.[1] Dažreiz svītas definīcija iekļauj arī norādi uz veidošanos vienotā tektoniskā režīmā.[2] Tomēr svītas jēdziens un statuss, tāpat kā visa stratigrāfiskā sistēma, tiek izprasts dažādi.
Starptautiskā klasifikācija
labot šo sadaļuSaskaņā ar Starptautiskās Stratigrāfijas komisijas (angļu: International Commission on Stratigraphy, ICS) viedokli, svīta neietilpst oficiālajā litostratigrāfiskajā klasifikācijā un kā pamatvienība aizstājama ar jēdzienu "formācija".[3]
Litostratigrāfiskā klasifikācija vadās no "superpozīcijas principa", t.i., tā balstās uz to, ka visi nedeformētie ģeoloģiskie slāņi ir izkārtoti pēc vecuma. Taču bieži ir sastopami deformēti slāņi, kuros šī klasifikācija nav efektīva. Šādām situācijām tika izstrādāta litodēmiskā klasifikācija, kura daļēji vadās no neformālām pazīmēm un lielā mērā atkarīga no pētnieku subjektīvajiem viedokļiem un vairākuma lēmuma (t.s. "zinātniskā konsensusa"). Abas klasifikācijas eksistē paralēli un nereti savstarpēji pārklājas, kas rada identifikācijas grūtības. Divas zinātniskās skolas, t.s. "eiropeiskā", kura iestājas par stingru klasifikācijas unifikāciju un litodēmisko vienību iekļaušanu litostratigrāfiskajās, un t.s. "ziemeļamerikāņu", kura pieļauj brīvāku skalu un litodēmisko vienību pastāvēšanu atsevišķi, turpina konkurēt.[4]
Klasifikācija Latvijā
labot šo sadaļuSaskaņā ar daļā valstu, ieskaitot Latviju un bijušo PSRS, pieņemto klasifikāciju, nogulumiežu svītas noteikšana ir kompleksa un iekļauj sevī gan slāņa faciālās litogrāfiskās (ģeoloģiskās), gan paleontoloģiskās (bioloģiskās) īpatnības.[5][6] Svītai ir noteikta vieta stratigrāfiskajā griezumā, un neatkarīgi no tā, vai tās nogulumi ir viendabīgs iezis vai iežu slāņkopa, parasti tie veidojušies vienā un tai pašā sedimentārajā baseinā vai tā nogabalā. Katrai svītai tiek dots nosaukums pēc tās ģeogrāfiskās izplatības vietas (piemēram, Gaujas svīta), agrāk retos gadījumos arī pēc sastāva.[2] Svīta atbilst reģionālajām stratigrāfijas vienībām horizonts un apakšhorizonts.[5]
Svīta var tikt iedalīta sīkāk:
Vairākas svītas veido sēriju.[5]
PSRS tika pieļauts tulkojumos no angļu valodas vārdu "formācija" tulkot kā "svīta".[7]
Citas klasifikācijas sistēmas
labot šo sadaļuLielā daļā valstu pieņemts kā iežu slāņojuma pamatvienību izdalīt formāciju (angļu: formation), kura, atšķirībā no svītas, neiekļauj bioloģisko organismu kopumu un aprobežota tikai ar ģeoloģiskajām pazīmēm. Pie tam svītas termins var tikt uzskatīts par nesavienojamu ar ģeoloģiju tā bioloģiskās daļas dēļ, kā ICS ieteikumos,[8] vai saglabāties paralēli, kā Austrālijā un Ziemeļamerikā, kur magmatisko vai vulkānisko iežu svīta ir litogrāfiskās grupas vai kompleksa analogs. Iežu slāņu grupa, kas vienlaikus satur gan kopīgas, gan atšķirīgas iezīmes, tiek saukta par supersvītu jeb pārsvītu (angļu: supersuite), kas ir litogrāfiskās supergrupas analogs. Pasvītas jēdziens tiek pieļauts izņēmuma gadījumos. Svītas/pārsvītas vai formācijas/kompleksa/grupas jēdzienu izvēle Austrālijā tiek atstāta atklājēja ziņā, taču svītu nosaukumus iesaka lietot tikai tad, kad standarta klasifikācija nav piemērota.[9]
Ziemeļamerikā 1983. gadā tika nolemts par pamatvienību atzīt formācijai pielīdzināto litodēmu, svītu aptuveni pielīdzināja grupai un pārsvītu — supergrupai. 1994. gadā Starptautiskais Stratigrāfijas ceļvedis svītas vairs neieteica lietot, vienlaikus neiesakot arī litodēmiskās vienības. Rezultātā Ziemeļamerikā tika ieteikts savs stratigrāfiskais kodekss (angļu: North American Stratigraphic Code), kurš paralēli lieto litodēmu kā apakšvienību abās klasifikācijās, litodēmas pieļauj sadalīt sīkākās, bet neoficiālās un neformalizētās vienībās, piemēram, zonās, svītu pielīdzina kompleksam vai grupai un pārsvītu superkompleksam vai supergrupai, norādot, ka jau pastāv šai klasifikācijai neatbilstoši un sajukumu radoši nosaukumi. Kodeksā tiek ieteikts izvairīties no visiem neformālajiem nosaukumiem, kas neattiecas uz svītām vai kompleksiem.[10][11] Šajā klasifikācijā svīta satur divas vai vairāk vienādas ģenēzes, t.i., vai nu nogulumu, vai vulkāniskas, vai metamorfiskas litodēmas (kamēr Latvijā svīta var būt viendabīga un attiecīgi pati būt par litodēmu), savukārt komplekss nozīmē dažādas ģenēzes litodēmu kopumu. Jēdziens "sērija" kā svītu apvienojums šajā kodeksā netiek ieteikts, jo tas jau tiek lietots citās situācijās.[11]
Ziemeļamerikas kodekss tika izveidots saskaņā ar Londonas Ģeogrāfiskās biedrības publikāciju;[10] līdzīgi principi tiek pielietoti arī vairākās citās valstīs, tai skaitā Zviedrijā, kur kopējā nomenklatūrā vārdu "stratigrāfiskā" tika nolemts aizvietot ar "ģeoloģiskā", lai izvairītos no sajaukšanas ar bioloģiskajiem un citiem stratigrāfijas paņēmieniem.[12]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Tezaurs: LLVV
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 3. sējums, Rīga: Zinātne, 1970. 454. lpp, V. Sorokins.
- ↑ International Commission on Stratigraphy: Stratigraphic Guide
- ↑ Прозоровский В. А. Общая стратиграфия. — 2-е изд. — СПб: Издательский центр «Академия», 2010. — 208 с. — ISBN 978-5-7695-6787-2.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 376. lpp.
- ↑ Стратиграфический кодекс России / Под ред. А. И. Жамойды. — 3-е изд. — СПб: Издательство ВСЕГЕИ, 2006. — 96 с. — 1500 экз. — ISBN 5-93761-075-X.
- ↑ Степанов Д. Л., Месежников М. С. Общая стратиграфия. — Ленинград: Недра, 1979. — 423 с.
- ↑ ICS: Stratigraphic Guide. Chapter 10. Relation between different kinds of stratigraphic units
- ↑ Igneous Unit Definition and Nomenclature in Australia
- ↑ 10,0 10,1 Subcommission on Quaternary Stratigraphy: Lithodemic stratigraphy
- ↑ 11,0 11,1 NORTH AMERICAN STRATIGRAPHIC CODE: North American Commission on Stratigraphic Nomenclature. Article 35-38, 1572. lpp.
- ↑ Kumpulainen, Risto A. (17 October 2016). "Guide for geological nomenclature in Sweden". GFF. 139 (1): 3–20. doi:10.1080/11035897.2016.1178666