Surogasija

Surogasija (latīņu: subrogare) ir sievietes brīvprātīga bērna iznēsāšana, kas ir apstiprināta ar pirmsgrūtniecības līgumu, ar nolūku pēc bērna piedzimšanas atdot to citai personai vai personām un atteikties no vecāka tiesībām. Bieži surogasija ir saistīta ar atlīdzības saņemšanu par to (komerciālā surogasija). Sievieti, kura dzemdē bērnu, sauc par „surogātmāti”, bet cilvēkus, kuriem bērns tiek atdots, par „potenciālajiem vecākiem”.

Surogasijas veidi

Pilnā (gestālā jeb intrauterīnā) surogasija nozīmē, ka no potenciālo vecāku gametām (tēva spermas un mātes olšūnas) vai donoru dzimumšūnām in vitro tiek izveidots embrijs un ievadīts surogātmātes dzemdē. Šajā gadījumā surogātmāte un bērns nav ģenētiski saistīti. Daļējās jeb tradicionālās surogasijas gadījumā ar potenciālā tēva vai donora spermu tiek apaugļotas surogātmātes olšūnas. Tādējādi surogātmāte nodod bērnam daļu no savas ģenētiskās informācijas. Tā kā patstāvīga apaugļošana nav sarežģīta procedūra, tā bieži vien notiek privāti un bez medicīniskās iejaukšanās.

Vēsture

Pirmais surogasijas gadījums tika fiksēts 1985. gadā, kad kāda britu sieviete ziņoja, ka noslēgusi līgumu ar amerikāņu vīrieti un tikusi apaugļota ar viņa spermu ar mērķi iznēsāt bērnu viņam un viņa sievai. Šis paziņojums mainīja tradicionālos priekšstatus par maternitāti un sabiedrībā radīja diskusijas, kuras savukārt negatīvi iespaidoja surogātmātes. Tā rezultātā surogātisma līgumi kļuva izplatītāki un sarežģītāki. Tai pašā gadā Lielbritānija pieņēma aktu par surogātisma līgumiem, kļūstot par pirmo valsti, kur surogasija tika noteikta ar likumdošanu.

Sabiedrības viedoklis

Sabiedrībā dominē viedoklis, ka surogasija var veicināt morālo neskaidrību sabiedrībā, cilvēku ekonomisko ekspluatāciju un pat kaitēt indivīdiem. Lielbritānijas Embrioloģijas un cilvēka apaugļošanas izskatīšanas komiteja (Varnokas komiteja) secināja, ka “surogasija iet pretrunā ar priekšstatiem par cilvēka cieņu, jo sieviete izmanto savu ķermeni kā inkubatoru apmaiņā pret finansiālo atbalstu”, kā arī, saskaņā ar deontoloģijas principiem, cilvēkiem nevajadzētu izmantot citus cilvēkus kā rīkus savu mērķu sasniegšanai. 20. gadsimta 80. gados Lielbritānijas Medicīnas asociācija ieteica ārstiem neiesaistīties surogasijas līgumos. Tomēr surogasija ir iespēja kļūt par vecākiem pārim, kuram pašam, noteiktu apstākļu dēļ, bērnu nevar būt (neauglības, medicīnisko apstākļu vai dzimuma dēļ). Tāpēc šīm jautājumam sāka pievērst vairāk uzmanības, un tika izteikts viedoklis, ka surogasija ir „pēdējās cerības vairošanās iespēja”.

F. MacCallum et al. (2003) pētījumā tika aptaujāti 42 potenciālie vecāki ar mērķi izprast, kādēļ cilvēki izvēlas surogasiju. 43% pāru to izvēlējušies, jo sievietei nebija dzemdes, 43% mēģinājuši in vitro apaugļošanas metodi, bet tas nav devis rezultātus, 7% — biežu spontāno abortu dēļ, 7% uzskatījuši, ka grūtniecība ir bīstama dzīvībai, un sievietes nav gribējušas riskēt. Vidējais laiks, kurā pāri mēģināja dzemdēt paši, bija 7,5 gadi. Tātad, pārsvarā surogasija nav primāra metode, kuru pāri izvēlējās bērna dzemdēšanai. Šo metodi izvēlējās tad, kad iepriekš tika izmēģinātas citas pieejas, kuras nedeva rezultātus, un surogasija ir pēdējā iespēja kļūt par vecākiem.

Vēlāk surogasija tika saistīta ar orgānu transplantācijas tirgu un surogasiju pielīdzināja verdzībai un prostitūcijai.

Surogasijas regulēšana pasaulē

Surogasija ir pilnīgi aizliegta Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Itālijā, Ķīnā, Japānā un Saūda Arābijā.

Sarkanais — valstis, kurās surogasija ir aizliega.
Zaļais — valstis, kurās ir atļautas visas surogasijas formas.
Dzeltenais — valstis, kurās surogasija ir atļauta ar nosacījumiem.
Baltais — informācija nav pieejama.

Visas surogasijas formas ir atļautas Indijā, Ukrainā, Krievijā. Krievijā surogātmātēm ir iespēja sadarboties ar potenciālajiem vecākiem no ārzemēm.

Francijā, Grieķijā, Dānijā, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē, Kanādā un Austrālijā ir atļauta altruistiskā, bet ir aizliegta komerciālā surogasija. Turklāt Grieķijā ir atļauta tikai gestālā surogasija. Šajās valstīs ar likumu ir noteikts, ka surogātmātei var tikt apmaksāti “pamatotie izdevumi” grūtniecības laikā. Jebkura cita naudas nodošana surogātmātei ir nelegāla.

Dienvidāfrikā surogātmātei un potenciālajiem vecākiem ir obligāti jānoslēdz līgums Augstākajā tiesā vēl pirms apaugļošanas, kas potenciālajiem vecākiem uzreiz piešķir vecāku tiesības.

Izraēlā ir atļauta komerciālā surogasija, bet reliģisko un morālo apsvērumu dēļ ir aizliegta ģimenes un altruistiskā surogasija. Gruzijā surogasija ir legāla, bet surogātmātei nav vecāku tiesību (attiecībā uz surogātgrūtniecībā piedzimušo bērnu).

Bulgārijā surogasija skaitījās nelegāla, tāpēc „surogātmātes” vietā sāka lietot terminu „aizvietotājmāte”, kas ar likumu nav aizliegts.

ASV likumi par surogasiju dažādos štatos ir atšķirīgi — dažos štatos tā tiek sodīta ar kriminālatbildību, citos ir atļauta gestālā surogasija. Ir štati, kur surogasija nav legalizēta, tāpēc tas ir atkarīgs no vietējo politiķu un sabiedrības viedokļa.

Visskaidrāk likums par surogasiju ir formulēts Lielbritānijā. Akts par surogasijas līgumiem aizliedz komerciālo surogasiju un atļauj altruistisko ar nosacījumu, ka surogātmātei netiks samaksāts, izņemot “pamatotus izdevumus”, tomēr nav nevienas skaidras „pamatoto izdevumu” definīcijas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Surogasija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)