Sublitorāle

Sublitorāle jeb sublitorālā zona ir Pasaules okeāna piekrastes ekoloģiskā zona, kas atrodas kontinentālā šelfa robežās starp bēguma maksimālo ūdens līmeni un šelfa ārējo robežu. Šī zona vienmēr ir klāta ar jūras ūdeni un aptuveni ir ekvivalenta nerītiskajai zonai. Jūras bioloģijā sublitorālā zona attiecas uz apgabaliem, kur Saules gaisma sasniedz okeāna dibenu, t.i. kur ūdens dziļums nav tik liels, lai atrastos ārpus fotiskās zonas. Tāpēc šajā zonā ir augsta bioloģiskā produktivitāte un šeit dzīvo jūras organismu sugu lielākā daļa.

Jūras dibens sublitorālajā zonā. (Sarkanā jūra)

Termins "sublitorāle" veidots no diviem latīņu vārdiem priedēkļa "sub" — zem un vārda "litoralis" — krasta.

Kontinentālā šelfa zona

Sublitorāle savā augšdaļā robežojas ar litorāli, ar kuru kopā aizņem visu kontinentālo šelfu, bet apakšdaļā — ar batiāli, kas atbilst kontinentālajai nogāzei. Sublitorāles platums variē atkarībā no šelfa platuma un var sastādīt no dažiem desmitiem vai simtiem metru (Beringa jūras dienvidrietumu daļā, Ohotskas jūrā, Melnajā jūrā) līdz vairākiem simtiem kilometru, piemēram, Beringa jūras ziemeļaustrumu daļā un Dienvidamerikas austrumu piekrastē Patagonijas reģionā. Šelfa (sublitorāles) maksimālais platums — 1400 km. ir novērojams pie Kanādas arktiskās piekrastes, Kanādas arktiskā arhipelāga reģionā, un Eiropas ziemeļos, Barenca jūrā līdz 1000 km. Sublitorāles kopējais laukums aizņem 27,5 mlj. km² jeb 7,6 % no Pasaules okeāna platības.

Nozīmīgas sublitorales apgabalu platības, kas tiek uzskatītas kā šefa zona, var atrasties arī pie t.s. mikrokontinentiem — Madagaskaras plato, Šeišeļu un Saja de Maljas pacēlumiem Indijas okeānā, kā arī Jaunzēlandes plato rajonā Klusajā okeānā, kas pēc Zemes garozas uzbūves iekļaujot granīta slāni ir līdzīgi kontinentiem.

Ekoloģiskie apstākļi sublitorālēs tai atbilstošajā pelaģiāles nerītiskajā zonā, salīdzinājumā ar atklātā okeāna zonu, ir visoptimālākie daudzu jūras organismu dzīvošanai. Sublitorāles ūdeņiem ir raksturīgs plašs temperatūras un sāļuma svārstību diapazons. Šeit ir pietiekoši daudz biogēno vielu, kā arī tiek uzturēti dzīvošanai labvēlīgi hidroloģiskie, temperatūras un gāzu režīmi. Pateicoties tam bioloģiskās daudzveidības ziņā sublitorāle ir visbagātākā šelfa zonas daļa, un šeit bentisko augu un dzīvnieku masa sasniedz augšdaļā 10—15, bet reizēm pat 20—30 kilogramus uz 1 m² dibena platības. Savukārt, sublitorāles apakšējā daļā tā sasniedz no dažiem gramiem līdz 100—300 g/m², bet reizēm līdz pat 700 g/m². Šeit atrodas arī visbagātākā Pasaules okeāna zivju nozvejas zona, kur koncentrējas līdz 80% visu zivju resursu.

Bezšelfa zonas

Atbilstoši sublitorāles piekrastes zonai priekš okeāniskajām vulkāniskajām salām un zemūdens pacēlumiem (zemūdens grēdas un gajoti) dziļumos virs 200 m, apakšējās zemūdens nogāzes atbilst talasobatiālei, bet piekrastes pelaģiāle — pseidonerītiskajai zonai. Šādos gadījumos tiek lietots ekvivalents termins — talasosublitorāle jeb talasoepibentāle.

Termins "sublitorāle" tiek lietots arī dažās ezeru ekoloģiskās zonēšanas shēmās.