Pelaģiāle

Ezeru pelaģiāles zonējums.

Pelaģiāle (grieķu. πέλαγος — atklātā jūra) jeb pelaģiskā zona ir ūdens slānis virs bentāles jūrās un okeānos, kā arī ezeros, kas ietver sevī pelaģiālās cenozes ekoloģisko zonu. Šī zona aizņem 1,37 mljrd. km3 lielu tilpumu un stiepjas dziļumā līdz 11 km. Pelaģiskā zona ir pretstatīta bentiskajai zonai, kas sevī iekļauj ezeru, jūru un okeānu grunti un virsgrunts līmeni, kā arī litorālo piekrastes zonu.

Ezeru pelaģiāles zonējumsLabot

Atkarībā no ūdens temperatūras pazemināšanās ātruma ezeros pelaģiāli iedala 3 zonas: epilimnijs (virsējais ūdens slānis, mazās ūdenstilpnēs tas var aizņemt visu ūdens masu), metalimnijs (ūdens slānis, kurā vasaru temperatūras tiešā stratifikācija, palielinoties dziļumam, strauji pazeminās, t.s. temperatūras lēcienslānis) un hipolimnijs (ūdens slānis zem metalimnija, kur raksturīga pazemināta ūdens apmaiņa un nelielas temperatūras svārstības).[1]

Okeānu pelaģiāles zonējumsLabot

Okeānos ar dziļumu vides apstākļi mainās daudz būtiskāk — pieaug ūdens spiediens un samazinās Saules apgaismojums. Tur atkarībā no dziļuma pelaģiāli iedala piecās zonās:

 
Okeānu pelaģiāles zonējums.
  • Batipelaģiāle jeb batipelaģiskā zona — afotiskās zonas pelaģiālās daļas vidējā daļa. Nosaukums cēlies no sengrieķu βαθύς, kas nozīmē “dziļi”. Šajā dziļumā okeānā Saules gaisma vairs neiespīd un šeit valda pilnīga tumsa, izņemot gadījuma rakstura bioluminiscējošus organismus, piemēram, jūrasvelnus. Attiecīgi, nekādi augu valsts pārstāvji šeit nedzīvo. Lielākā daļa šeit dzīvojošo dzīvnieku izdzīvo, pārtiekot no detrīta, kas nokrīt no augšējām zonām, kas ir pazīstams kā “jūras sniegs” vai arī kā "jūras veltes". Bez tiem vēl ir plēsēji, kas pārtiek no citiem šīs zonas iemītniekiem. No šīs zonas iemītniekiem var minēt milzu kalmārus, kā arī mazākus kalmārus un Grimpoteuthis jeb "dambo astoņkājus". Milzu kalmārus šeit medī dziļi ienirušie kašaloti. Batipelaģiāle atrodas starp 10 °C un 4 °C termoklīnēm — starp 700—1 000 metru dziļumu un 2 000—4 000 metru dziļumu.
  • Abisālpelaģiāle jeb abisālpelaģiskā zona — afotiskās zonas pelaģiālā daļa, kas atrodas zem batipelaģiāles līdz 6 000 metru dziļumam. Nosaukums ir cēlies no sengrieķu valodas ἄβυσσος, kas nozīmē “bez dibena” (nosaukums no tiem laikiem, kad tika uzskatīts, ka dziļais okeāns jeb bezdibenis bija bez cietas pamatnes). Ļoti nedaudzas radības dzīvo aukstā temperatūrā, augstā spiedienā un pilnīgā tumsā. Starp sugām, kas atrodamas šajā zonā, ir vairākas kalmāru sugas; adatādaiņi, ieskaitot ofiūras (Euryalina), dziļūdens holotūrijas (Scotoplanes) un dažādus jūras posmkājus ieskaitot jūraszirnekļus. Daudzas sugas, kas dzīvo šajos dziļumos, ir caurspīdīgas un bez acīm, jo ​​šajā zonā valda pilnīga tumsa.
  • Hadalpelaģiāle jeb hadalpelaģiskā zona — afotiskās zonas pelaģiālā daļa, kas atrodas visdziļāk. Hadalpelaģiāle atrodas okeānu dziļvagās līdz Pasaules okeāna lielākajam dziļumam — 10 923 metriem. Nosaukums ir cēlies no grieķu mitoloģiskās Hades (ᾍδης) pazemes valstības. Šī ir visdziļākā okeāna daļa, kuras augstums pārsniedz 6000 m vai 6500 m, atkarībā no dažādiem autoriem. Šādi dziļumi parasti atrodas okeānu dziļvagās. Lielā dziļuma dēļ šīs zonas fauna ir nabadzīga (mazāk par 800 dzīvnieku un barofilo baktēriju sugu). Pieaugot dziļumam fauna kļūst vēl nabadzīgāka. Dziļumā vairāk par 9000 metriem paliek vien daži desmiti sugu (foraminīferas, daudzsaru tārpi, vienādkājvēži, moluski un holotūrijas). Pēc 10 kilometriem paliek tikai 20 sugas, kas visas ir hadalpelaģiāles endēmiķi (šī zona vispār ir samērā bagāta ar endēmiskām sugām, kuru ir vairak par 60 sugām).

AtsaucesLabot