Staciņš
nodokļu veids
Staciņš (no latīņu: statio — 'stāvvieta, karaspēka apmešanas vieta') bija nodoklis, ko Zviedrijas valdība (17. gadsimtā) un Krievijas valdība (18. gadsimtā) ievāca no Vidzemes zemniekiem.[1] Staciņu ieviesa Zviedrijas karalis Poļu—zviedru kara laikā. Pēc kara tas kļuva par pastāvīgu nodokli. 1783. gadā staciņu atcēla un tā vietā noteica galvasnaudu.
1639. gadā no viena revīzijas arkla staciņš bija divas mucas rudzu, divas mucas miežu, viena muca auzu un viens dālderis "siena naudas".[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 213. lpp.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |