Stabule
Stabule ir caurulītes veida pūšamais mūzikas instruments, viens no senākajiem un izplatītākajiem Latvijas teritorijā spēlētajiem instrumentiem. Vissenākā kaula stabule Latvijā atrasta Lielā Ludzas ezera krastā un tā tiek datēta ap 3.—2. gadu tūkstoti p.m.ē.[2] 18. un 19. gadsimta etnogrāfiskajos materiālos gan minētas vairs tikai koka, mizas un niedru stabules.
| Stabule | |
|---|---|
 No vītola mizas izgatavotas poļu stabules fujarkas | |
| wind | |
| Citi nosaukumi | Stebule (Kurzemē), stabuļa (Latgalē), stabuleite (Līvānos), pīpere[1] |
| Klasifikācija | Pūšamais mūzikas instruments, gaisskanis |
| Hornbostela—Zaksa klasifikācija |
421.221.12[1] (Vaļēja iekšējā pievada svilpe ar skaņas caurumiņiem[1]) |
| Izgudrotājs | tradicionālās tautas mūzikas instruments |
Izgatavošana
labot šo sadaļuStabules un niedru stabules izgatavošana aprakstīta Andreja Jurjāna rakstā „Latviešu tautas mūzika”:
Stabuli izgrieza no daždažādiem kokiem — priedes, apses, kazenāja, alkšņa, vītola u. c. Koka savitēja siltumā un tad izgrieza serdi, caur ko izcēlās stobrs; arī ņēma gatavu stobru — niedri. Stabule pastāv iz divām daļām — rumpja un spiedzes jeb ģiņģas (skat. iepriekš). Ja rumpis bija diezgan garš un tievs, tad turpat tievajā galā ietaisīja spiedzi, mēlīti atgriežot un plāninot, tad iegrieza rumpi, skatoties pēc garuma, sešus līdz astoņus caurumus, tā ka iznāca diatoniska toņu rinda. Ja rumpis bij resns, tad tika ielikta spiedze tievajā galā vai nu no tievāka koka, vai niedres. Ko skaņu mīkstināt, uztina resgalim skrūviski noplēstu tāsi.[3]
— Andrejs Jurjāns „Latviešu tautas mūzika”
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Muktupāvels 1999, 123. lpp.
- ↑ Muktupāvels 1999, 125. lpp.
- ↑ Muktupāvels 1999, 130.—131. lpp.
Literatūra
labot šo sadaļu- Valdis Muktupāvels. «Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika». Latvijas Mākslas augstskolu asociācija, 1999. Skatīts: 2022.03.28.
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |