Valdis Muktupāvels

Valdis Muktupāvels (dzimis 1958. gada 9. novembrī Līvānos) ir latviešu etnomuzikologs, komponists, mūziķis, mākslas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Valdis Muktupāvels Valdis Muktupāvels 2017. gadā Personīgā informācija Dzimis 1958. gada 9. novembrī (65 gadi) Līvāni, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Tautība latvietis Brāļi Māris Muktupāvels Dzīvesbiedre Rūta Muktupāvela Bērni Krišus (1982), Anna (1984), Marija (1987), Rasa Audange (1993)

Zinātniskā darbība Zinātne etnomuzikoloģija Zinātniskais grāds mākslas zinātņu doktors Darba vietas Latvijas Universitāte Akadēmiskais amats profesors Alma mater Latvijas Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija Apbalvojumi Baltijas Asamblejas medaļa (2019), Latvijas Zinātņu akadēmijas diploms par Latvijas zinātnes nozīmīgāko sasniegumu 2017. gadā (2017), Lielā folkloras gada balva (2003, 2005), Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina 5. pakāpes ordenis (2001), Biedrības Norden Latvijā gada balva “Ar sirdi ziemeļos” (1999), Ojāra Vācieša literārā prēmija autoru grupas sastāvā (1993)

Dzīvesgājums

Valdis Muktupāvels dzimis 1958. gada 9. novembrī Līvānos Pētera un Hermīnes Muktupāvelu ģimenē. Mācījies Līvānu 1. vidusskolā, paralēli apgūstot mūziku Līvānu bērnu mūzikas skolas klavieru un vēlāk arī akordeona klasē.

1980. gadā pabeidza Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, iegūstot ķīmiķa, pasniedzēja specialitāti. 1983. gadā ar diplomdarbu „Organoloģijas pētījumu pamatobjekti Latvijas teritorijā” viņš ar izcilību pabeidza Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti.

No 1981. līdz 1986. gadam īslaicīgi strādāja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā, Latvijas Valsts konservatorijā. 1987. gadā pievienojās Imanta Ziedoņa ierosinātai zinātniskās pētniecības grupai Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātē, kas 1991. gadā konstituējās par Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centru. Centra darba grupā kā mūzikas speciālists piedalījās folkloras jeb balto stundu programmas izveidē vispārizglītojošām skolām, kā arī šīs programmas nodrošināšanā ar mācību materiāliem — “Gadskārtu grāmata” skolotājiem un “Rudens grāmata”, “Ziemas grāmata”, “Pavasara grāmata” un “Vasaras grāmata” skolēniem. Paralēli piedalījās Latvijas skolu mūzikas mācības attīstības projekta darba grupā (1991—1999), veidoja alternatīvas mūzikas mācības vispārizglītojošā skolā vadlīnijas un kopā ar Borisu Avramecu sagatavoja mācību grāmatu “Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika”. 1999. gadā ar disertācijas tēmu „Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika” Valdis Muktupāvels ieguva mākslas (zinātņu) doktora grādu, sāka strādāt Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē (tobrīd — Filoloģijas fakultāte), un kopš 2014. gada ir tās profesors. 2007. gadā izveidoja Baltijas jūras reģiona maģistra studiju programmu, un līdz šim ir tās direktors. No 2008. līdz 2019. gadam bija Folkloristikas un etnoloģijas katedras vadītājs.

Valdis Muktupāvels ir pasniedzis atsevišķus kursus Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā, Lutera akadēmijā un Vidzemes augstskolā, ir bijis viesprofesors universitātēs Vācijā, Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Skotijā, ASV un Kanādā.

Ir darbojies starptautiskās un Latvijas zinātniskās, akadēmiskās vai mākslas nozaru organizācijās, ekspertu komisijās: Vēsturisko instrumentu gatavotāju un pētnieku biedrība FoMRHI (kopš 1995), Valsts kultūrkapitāla fonda padome (1998—2002, 2005—2007), UNESCO Starptautiskā tradicionālās mūzikas padome ICTM (kopš 2000), UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” darba grupa (2001—2008), UNESCO Latvijas nacionālās komisijas informācijas un komunikāciju programmu padome (2008—2011), UNESCO Latvijas nacionālās komisijas zināšanu sabiedrības programmu padome (2011—2013), Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas autoru apvienības AKKA/LAA padome (kopš 2005), šīs padomes prezidents (2013—2020), (1999—2006, 2009—2010), Kalevalas biedrība Somijā (kopš 2006), Latvijas institūta konsultatīvā padome (2006—2010), Izglītības inovāciju fonds (2008—2009), Starptautiskā folkloras un etnoloģijas biedrība SIEF (kopš 2011). 2011. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet kopš 2018. gada ir tās īstenais loceklis.

Apbalvots ar Baltijas Asamblejas medaļu (2019), Latvijas Zinātņu akadēmijas diplomu par Latvijas zinātnes nozīmīgāko sasniegumu 2017. gadā (2017), divreiz ar Lielo folkloras gada balvu (2003, 2005), ar Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina 5. pakāpes ordeni (2001), ar biedrības Norden Latvijā gada balvu “Ar sirdi ziemeļos” (1999) un ar Ojāra Vācieša literāro prēmiju autoru grupas sastāvā (1993).

Precējies, sieva Rūta Muktupāvela, bērni Krišus, Anna, Marija un Rasa Audange.

Zinātniskā darbība

Savā zinātniskajā darbībā Valdis Muktupāvels ir pievērsies Latvijas un, plašāk, Baltijas organoloģijas problemātikai, kā arī tradicionālās un mūsdienu kultūras procesu izpētei. Nozīmīgākais organoloģiskās izpētes rezultāts ir monogrāfija “Tautas mūzikas instrumenti Latvijā” (2017) un tās angliskais variants “Folk music instruments in Latvia” (2018), kur piedāvāta mūzikas instrumentu aprakstu un pētījumu historiogrāfija un sistemātisks mūzikas instrumentu apskats, iekļaujot tādus aspektus kā terminoloģija, uzbūve un gatavošana, spēles tehnika un muzikālās iespējas, repertuārs, lietošanas nolūks, vēsture un izplatība. Vēl pētniecības tematika organoloģijas jomā saistīta ar Baltijas organoloģijas avotu izpēti (“Musical Instruments in the Baltic Region: Historiography and Traditions”, 2002), mūzikas instrumentiem eklesiastiskajā sfērā (“Über einige Musikinstrumente in litauischen und lettischen Bibeln des 16./17. Jahrhunderts und in der Alltagspraxis”, 2010) un ar atsevišķu mūzikas instrumentu problēmjautājumiem (“Par āžaragu, vara bungām un ne tikai”, 1991; “Stabulnieks latviešu mūzikas dzīvē un folklorā”, 2002; “Saules dainas un skaņurīki”, 2012; “Spēle/spēles – viens no senākajiem latviešu stīgu instrumentiem: mīta dekonstrukcija”, 2020; “The role of historical and ethnographical sources in the bagpipe revival in the Baltics”, 2020). Īpašu uzmanību pievērsis kokļu jeb, plašāk, Baltijas psaltērija vēstures, simbolikas, mūzikas un mūsdienu pārmaiņu jautājumiem (“Kūklej muni brōleleni sov’ ōreņu maleņā”, 1993; “On some relations between kokles styles and contexts in the twentieth century”, 2000; monogrāfija “Kokles un koklēšana Latvijā. The Baltic Psaltery and Playing Traditions in Latvia”, 2009; “The Small or the Big Kokles? A Shift of Preferences in the Context of the Folklore Revival Movement”, 2009; “Kokle Elzas Rozenbergas un Aspazijas pasaulē”, 2016; “Kokle – łotewskie psalterium: od odrodzenia tradycji do twórczości okresu world music”, 2016; „Some aspects of history, music and symbolism of the carved box zithers in Latvia”, 2020). Kopā ar Arnoldu Klotiņu veiktais pētījums “Latviešu tautas mūzikas instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona “Latvju dainās”” ir publicēts Latvijā (1985), Kanādā (1989) un Lietuvā (2001). Muktupāvela sagatavotie 33 raksti par latviešu mūzikas instrumentiem ir publicēti “The Grove Dictionary of Musical Instruments” (2014).

Tradicionālās kultūras un mūsdienu kultūras procesu pētījumos uzmanība pievērsta folkloras kustībai Latvijā, sadzīves un kora dziedāšanai, tradicionālās kultūras lomai jaunu identitāšu tapšanā, rietumbaltu kultūras mantojumam. Folkloras kustības nozīmība sabiedriskajās norisēs atspoguļota rakstā “The 'Dangerous' Folksongs: The Neofolklore Movement of Occupied Latvia in the 1980s” un tā latviskajā variantā “Varas un pretestības valoda, zīmes un simboli 20. gs. 80. gadu folklorisma mūzikā un muzicēšanā”, ir veidoti divu nozīmīgu personu – Ilgas Reiznieces un Helmī Staltes – radošās darbības portretējumi. Baltu valodu, etnisko un kultūrvēstures aspektu mijiedarbība un panbaltisma koncepcija apcerēta rakstā “Baltu kultūridentitāte: reģionālais un temporālais aspekts“ (2006), tā varianti publicēti arī Lietuvā un Baltkrievijā. Jauno, baltu tradicionālajā kultūrā balstīto reliģisko kustību idejas, attīstība un stāvoklis mūsdienās atspoguļots pētījumā „Baltic Religion: New Religious Movements“, kas publicēts Makmillana izdevniecības (ASV) starptautiskajā izdevumā “Encyclopedia of Religion” (2005). Profesores Janīnas Kursītes vadītā projekta “Rietumbalti un viņu kaimiņi kultūru krustcelēs” ietvaros iegūtie rezultāti atspoguļoti rakstā “Modern Prussians and Prussianness” un žurnāla “Karogs” publikācijā “Dzīvi mirušie prūši un prūsieši” (2006).

Muzikālā un folkloriskā darbība

Kā komponists ir pievērsies lielu un mazu formu vokālai un instrumentālai mūzikai, ir rakstījis mūziku kino un TV raidījumiem. Korim “Ave Sol” ir tapis cikls “Rīga ir sākusies” (1998), atskaņots Rīgas 800 gadu jubilejas koncertā sv. Pētera baznīcā. Cikls “Skaņumeža mistērija” (2007) bērnu koriem un solistiem, apvienotajam kokļu orķestrim, instrumentālajai grupai un ērģelēm ir skanējis 24. vispārējo latviešu dziesmu svētku tautas mūzikas koncertā. Oratoriju “Pārcēlājs” (2004) ar Pētera Brūvera, Karola Vojtilas un dažādu tradīciju sakrālajiem tekstiem ir ieskaņojis Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā, ieskaņojums ir publicēts kompaktdiskā. Folkoratorija “Mūsu esmes upes” (2018) ir divreiz skanējusi Lielbritānijā un, diriģējot Kasparam Ādamsonam, kora “Sōla” un instrumentālā ansambļa izpildījumā Latvijā. Instrumentālā kamermūzika ir tapusi dažāda veida ansambļiem, tostarp “Mīļa dziesmiņa” ir skanējusi stīgu kvarteta, flautu kvarteta, saksofonu kvarteta un solo klavieru izpildījumā. Dziesmas komponētas jau kopš 70. gadu sākuma, pazīstamākās ir “Mīl katrs baltu maizes riku”, ko popularizēja Ilga Reizniece un “Iļģi”, un kopā ar brāli Māri radītā “Pīmiņ, brōļ”, kas pēc regulāras skanēšanas 80. gadu beigu raidījumā “Latgola” kļuva gan par Rīgas latgaliešu biedrības “Trešō zvaigzne” himnu, gan par patriotisku dziesmu pašā Latgalē.

Kopš 1982. gada, kad kopā ar Ilgu Reiznieci, Ilzi Lasmani un Māri Muktupāvelu tapa mūzika Andra Slapiņa filmai “Latviešu folklora”, ir rakstīta mūzika vairāk nekā 10 kino filmām un vairākiem TV raidījumiem, tostarp režisora Pētera Krilova filmai “Dina” (2005) un NDR Naturfilm un Vides filmu studijas kopdarbam “Lettland. Wildnis zwischen Russland und Riga” (2003) (saīsinātā latviešu variantā “Skanošie gadalaiki”), kas ir ieguvusi Bratislavas mēra balvu 30. starptautiskajā vides filmu festivālā Ekotopfilm (2003), UNESCO diplomu (ECO 2004), 1. vietu Matsalu 2. starptautiskajā dabas filmu festivalā Igaunijā (2004) un galveno balvu 11. starptautiskajā Vladimira Pušalska filmu festivālā Polijā (2005).

Kā mūziķis ir spēlējis dažāda veida ansambļos, kā arī veidojis solo programmas. Līdzās skolas laika muzicēšanai vietējās rokgrupās ir spēlējis Līvānu eksperimentālās bioķīmiskās rūpnīcas estrādes ansamblī, ko vadīja Edmunds Zazerskis (1974–1975). Fragmentāri darbojies kapelā “Vecie draugi” (80. gadu pirmajā pusē). Dziedājis vīru korī “Tēvzeme” (1975–1978) un jauktajā korī “Skaņupe” (1977–1978).

Latvijā sākoties folkloras kustībai, pievienojies folkloras kopai “Skandinieki” (1979–1983), drīz uzaicināts vadīt Rīgas Lietišķi dekoratīvās mākslas vidusskolas folkloras kopu “Savieši” (1980–1984). Šajā laikā pievērsies tautas mūzikas instrumentu spēles atjaunošanai – pašam un kopā ar citiem eksperimentējot, radoši apgūstot dokumentētos materiālus un līdzīgu instrumentu spēles pieredzi citās zemēs. Tādējādi praksē ieviesti vairāki instrumenti: Kurzemes un Latgales kokles, dūdas, ģīga, niedru stabule, ganurags, koka taure, āžrags, vargāns, tāss. Pēc Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas un muzikoloģijas studentu folkloras ekspedīcijas Kombuļos un Aulejā no dalībniekiem izveidojis grupu “Kombuļi” (1985–1986), grupas koncertprogramma ir ieskaņota, un to skaņuplatēs publicēja Poljazz Polijā (1989) un RiTonis Latvijā (1991). Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā pievienojies aktiera Edgara Liepiņa spēlmaņu grupai, ar programmu “Pasmaidi, sirds gaiša kļūs” (1985–1989) uzstājies gandrīz 300 koncertos Latvijā, ASV un Kanādā, muzicējis arī nākamajā programmā “Ārprāc ‘88” (1988, atjaunota 2018–2019). 1988. gadā Latvijas Kultūras fonda paspārnē izveidojis ansambli “Rasa” (1988–1998), tā pirmā programma “Prūšos manas kājas autas”, kuras pamatā latviešu tautasdziesmas par prūšiem un jaunprūšu valodā tulkotas lietuvininku dziesmas, intensīvi skanēja Dziesmotās revolūcijas laikā. Programma “Saule deva savu meitu” tika atskaņota koncertu sērijā Pasaules kultūru namā Parīzē, vēlāk ieskaņota un publicēta kasetē Latvijā (1993) un kompaktdiskā Francijā (1995). Ir izveidojis un vadījis arī Toronto latviešu folkloras kopu “Laipa” (1989). Kopā ar brāli Māri ir ieskaņojis albumu “Viņegrets” (1990), uzstājies koncertos Latvijā un Lielbritānijā (1990), kā arī ansamblī “Vecmuktu ūdensrozes” Latvijā un Dānijā (1993). Duetā ar sievu Rūtu ir uzstājies Latvijā un Lietuvā (1995–2019), 26 koncertos Norvēģijā (1995, 1998), Senās mūzikas festivāla koncertā Zviedrijā (2018), ar baltu tautu mūzikas programmu “Mani balti bāleliņi” 15 koncertos ASV un Kanādā (2019).

Sintezējot intuitīvās muzicēšanas un Ziemeļindijas klasiskās mūzikas elementus, uzstājies koncertos, TV un radio raidījumos kopā ar Sergeju Ancupovu (1989–2014). Pārstāvot Latviju, ir piedalījies UNESCO 60 gadu jubilejai par godu veidotā orķestra koncertā Parīzē (2006). Kā multiinstrumentālists ir darbojies projektā “Dabas koncertzāle” (2006–2014), Rīgas saksofonu kvarteta programmās (2012–2018) “Ozols”, “Melnā stārķa lidojums”, “Izstādes glezniņas” un “Skanošie laikmeti”, kā arī Baltijas biennāles RIBOCA atklāšanā Venēcijā (2017).

Bibliogrāfija

Grāmatas „Tautas mūzikas instrumenti Latvijā” vāks

• Valdis Muktupāvels (2020). Spēle/spēles – viens no senākajiem latviešu stīgu instrumentiem: mīta dekonstrukcija. J.Kursīte-Pakule, sast. Starp teksta baudu un dzimumdiferences kaislībām. Veltījums akadēmiķei profesorei Ausamai Cimdiņai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 203–221.
• Valdis Muktupāvels (2020). Some aspects of history, music and symbolism of the carved box zithers in Latvia. M. Lustig, Ch. Philipsen, eds. Michaelsteiner Konferenzberichte, Vol. 86. Augsburg: Wißner-Verlag.
• Valdis Muktupāvels (2020). The role of historical and ethnographical sources in the bagpipe revival in the Baltics.Traditiones, Vol. 49, No. 2.
• Valdis Muktupāvels (2018). Vispārējo latviešu dziesmu (un deju) svētku tradīcijas vēsture. R. Muktupāvela, A. Laķe, red. Dziesmu un deju svētki: Tradīcijas anatomija. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 52–67.
• Valdis Muktupāvels (2018). Folk music instruments in Latvia. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
• Valdis Muktupāvels (2017). Tautas mūzikas instrumenti Latvijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
• Valdis Muktupāvels (2016). Kokle – łotewskie psalterium: od odrodzenia tradycji do twórczości okresu world music. Prace Bałtystyczne, 6, 201–214.
• Valdis Muktupāvels (2016). Kokle Elzas Rozenbergas un Aspazijas pasaulē. A. Cimdiņa, red. Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi. Rīga: Zinātne, 363–377.
• Valdis Muktupāvels, Rūta Muktupāvela (2015). Latviai – dainingoji tauta: stereotipo šaltinių retrospekcija. Rita Repšienė, ed. Dainų šventė: tapatybės savastis ir modernybės trajektorijos. Lietuvos kultūros tyrimai, 7. Vilnius: Lietuvos kultūros tyrimų institutas, 110–123.
• Valdis Muktupāvels (2014). Āžrags. Birbīne. Bundziņas. Bungas. Čakans. Cimbole. Cītara. Dūcenis. Dūda. Eglīte. Ermoņikas. Ganutaure. Ģīga. Klabata. Klabeklis. Kokle. Pūšļa vijole. Rags. Rata lira. Somas stabules. Spēles. Spiegana. Stabule. Svilpaunieks. Svilpe. Tarkšķis. Tāss. Taure. Vara bungas. Vargāns. Vijole. Zvans. Zvārgulis. L. Libin, ed. The Grove Dictionary of Musical Instruments, 2nd revised ed. Oxford University Press.
• Valdis Muktupāvels (2012). Saules dainas un skaņurīki. A. Cimdiņa, sast. Scientiae et patriae: Veltījums akadēmiķei profesorei Vairai Vīķei-Freibergai 75. dzimšanas dienā. A Festschrift in honour of Vaira Vīķe-Freiberga on her 75thbirthday. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 233–252.
• Valdis Muktupāvels (2012). Vai tā pati dziedātājtauta? No “Dziesmu rotas” līdz “Latvieša dziesmu kladei”. J. Kursīte, sast. Inkluzīvi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 308–321.
• Valdis Muktupāvels (2011). The 'Dangerous' Folksongs: The Neofolklore Movement of Occupied Latvia in the 1980s. I.Peddie, ed. Popular Music and Human Rights, Vol. 2: World Music. Farnham UK: Ashgate Press, 73–90.
• Valdis Muktupāvels (2010). Über einige Musikinstrumente in litauischen und lettischen Bibeln des 16./17. Jahrhunderts und in der Alltagspraxis. A. Žiūraitytė, H. Loos, eds. Litauische Musik: Idee und Geschichte einer musikalischen Nationalbewegung in ihrem europäischen Kontext. Leipzig: Gudrun Schröder Verlag, 11–24.
• Valdis Muktupāvels (2009, 2013 (2. izd.)). Kokles un koklēšana Latvijā. The Baltic Psaltery and Playing Traditions in Latvia. Rīga: Lauska.
• Valdis Muktupāvels (2009). The Small or the Big Kokles? A Shift of Preferences in the Context of the Folklore Revival Movement. Musiikin Suunta, Nr. 1, 5–13.
• Valdis Muktupāvels (2008). Ilga Reizniece. Helmī Stalte. A. Cimdiņa, sast. 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 346–351, 412–415.
• Valdis Muktupāvels (2007). Varas un pretestības valoda, zīmes un simboli 20. gs. 80. gadu folklorisma mūzikā un muzicēšanā. A. Cimdiņa, sast. Kultūra un vara. Raksti par valodu, literatūru, tradicionālo kultūru. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 92–102.
• Valdis Muktupāvels (2006). Baltu kultūridentitāte: reģionālais un temporālais aspekts. Letonikas pirmais kongress. Latvijas un latviešu identitātes: kultūra, izziņa, komunikācija. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 13–22.
• Valdis Muktupāvels (2006). Modern Prussians and Prussianness. Humanities and Social Sciences. Latvia. Western Balts: A Historical Perspective, Nr. 3 (49), 4–19.
• Valdis Muktupāvels (2006). Dzīvi mirušie prūši un prūsieši. Karogs, Nr. 4, 71–81.
• Valdis Muktupāvels (2005). Baltic Religion: New Religious Movements. L. Jones, ed. in chief. Encyclopedia of Religion.Detroit, New York, San Francisco, San Diego, New Haven, Waterville, London, Munich: Macmillan Reference USA, Thomson Gale, 762–7.
• Valdis Muktupāvels (2005). Baltų kultūros regionas: mitas ar realybė? Kultūros barai, Nr. 8–9, 7–12.
• Valdis Muktupāvels (2002). Musical Instruments in the Baltic Region: Historiography and Traditions. The World of Music, Vol. 44 (3), 21–54.
• Valdis Muktupāvels (2002). Stabulnieks latviešu mūzikas dzīvē un folklorā. Vārds, Nr. 1, 34–38.
• Arnolds Klotiņš, Valdis Muktupāvels (2001). Tradiciniai muzikos instrumentai ir jų funkcijų latvių liaudies dainose semantika. Liaudies kultūra, Nr. 4, 32–43.
• Valdis Muktupāvels (2000). On some relations between kokles styles and contexts in the twentieth century. Journal of Baltic Studies, Vol. 31, Nr. 4, Winter 2000, 388–405.
• Boriss Avramecs, Valdis Muktupāvels (2000). Pasaulio muzika. Vilnius: Kronta.
• Boriss Avramecs, Valdis Muktupāvels (1997). Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika. Rīga:Musica Baltica.
• Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Ernests Spīčs un Iveta Irbe (1995, 2004 (2. izd.), 2020 (3. izd.)). Gadskārtu grāmata: Folkloras materiālu hrestomātija ar komentāriem. Rīga: Atols (1. izd.), Madris (2., 3. izd.).
• Valdis Muktupāvels (1993). Kūklej muni brōleleni sov’ ōreņu maleņā. Tāvu zemes kalendars 1993. Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 106–112.
• Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels (1993). Vasaras grāmata. Eksperimentāls mācību līdzeklis folklorā sākumskolai. Rīga.
• Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Ernests Spičs (1992). Pavasara grāmata. Eksperimentāls mācību līdzeklis folklorā sākumskolai. Rīga.
• Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Ernests Spičs (1991). Ziemas grāmata. Eksperimentāls mācību līdzeklis folklorā sākumskolai. Rīga.
• Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Ernests Spičs (1991). Rudens grāmata. Eksperimentāls mācību līdzeklis folklorā sākumskolai. Rīga.
• Valdis Muktupāvels (1991). Par āžaragu, vara bungām un ne tikai. Karogs, Nr. 5–6, 211–216.
• Valdis Muktupāvels (1989). Dindaru, dandaru. Latviešu rotaļas un spēles. Rīga: Avots.
• Arnolds Klotiņš, Valdis Muktupāvels (1989). Traditional Musical Instruments and the Semantics of Their Functions in Latvian Folk Songs. Vaira Vīķis-Freibergs, ed. Linguistics and Poetics of Latvian Folk Songs. Kingston and Montreal: McGill-Queen’s University Press, 186–217.
• Arnolds Klotiņš, Valdis Muktupāvels (1985). Latviešu tautas mūzikas instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona “Latvju dainās”. Latviešu mūzika '85. Rīga: Liesma, 17. laid., 53–82.

Diskogrāfija

Dubultalbuma „Kokles” vāks

• Valdis Muktupāvels (sast.), dažādi izpildītāji (2016). Trejdeviņi koklētāji. Lauska CD 063.
• Rīgas saksofonu kvartets (2015). Ozols. Oak. RSQ 4.
• Valdis Muktupāvels un draugi (2012). Karsta bija Jāņu nakte. Mikrofona ieraksti.
• Latvijas Radio koris (2005). Valdis Muktupāvels. Pārcēlājs. Pontifex. Latvijas Radio LRCD 047.
• Valdis Muktupāvels (2002). Kokles. Upe CD 043.
• Valdis Muktupāvels (sast.), dažādi izpildītāji (2001). The bagpipes of Latvia. ARC Music EUCD 1692.
• Valdis Muktupāvels (sast.), dažādi izpildītāji (2000). Dūdas Latvijā. Bagpipes in Latvia. UPE CD 017.
• Ensemble RASA (1995). Lettonie. Musiques des rites solaires. Inedit W 260062.
• Valdis Muktupāvels (1993). Zelta kokles. Micrec.
• RASA (1993). saule deva savu meitu jānīts jāja katru gadu. Micrec MRCC 072.
• Kombuļi, Grodi (1991). Latgolas dzīsmes. Latgales dziesmas. RiTonis 3-001-C-3.
• Brāļi Muktupāveli (1990). Viņegrets. MC (Autorizdevums).
• Kombuļi, Grodi (1989). Piesni Latgalii (Inflant Polskich). Poljazz PSJ 231.

Kino un TV raidījumu mūzika

• Valdis Muktupāvels (2008). Litauen – grüne Herz Europas. Režisori Uldis Cekulis, Valdis Ābols. NDR Naturfilm.
• Valdis Muktupāvels (2005). Dina. Režisors Pēteris Krilovs. Jura Podnieka studija.
• Valdis Muktupāvels (2004). Mežs putniem. Režisors Andis Mizišs. Vides projekti.
• Valdis Muktupāvels (2004). Tīreļpurva dabas un vēstures taka. Režisori Māris Olte, Andis Mizišs. Vides filmu studija.
• Valdis Muktupāvels (2004). Latvijas novadu valoda. Latgale. Režisore Ginta Kaldava. Latvijas Televīzija.
• Valdis Muktupāvels (2003). Lettland. Wildnis zwischen Russland und Riga. Režisores Beatrix Stoepel, Aija Bley. Vides filmu studija, NDR Naturfilm.
• Valdis Muktupāvels (2003). Skanošie gadalaiki. Režisore Aija Bley. Vides projekti, NDR Naturfilm.
• Valdis Muktupāvels (2003). Latvijas novadu valoda. Kurzeme. Režisore Ginta Kaldava. Latvijas Televīzija.
• Valdis Muktupāvels (2003). Aiz deviņi ezeriņi. Režisore Roze Stiebra. Dauka.
• Valdis Muktupāvels (2002). Mālu maģija. Režisore Ginta Kaldava. Latvijas Televīzija.
• Valdis Muktupāvels, kopā ar Hardiju Lediņu (2001). Baltā. Režisors Edmunds Jansons. Dauka.
• Valdis Muktupāvels, kopā ar Mārtiņu Braunu (2001). Latviešu tautasdziesma. Režisors Zigurds Vidiņš. Studija 2.
• Valdis Muktupāvels (2001). Lubāns. Cīņa par centimetriem. Režisors Dainis Kļava. Vides filmu studija.
• Valdis Muktupāvels, kopā ar Ilgu Reiznieci (2000). Latvija. Ziemeļvidzeme. Režisors Aigars Raits. Vides projekti.
• Valdis Muktupāvels (2000). Latvia. Natura 2000. Režisors Andis Mizišs. Vides projekti.
• Valdis Muktupāvels (1999). Latvijas zilie kalni. Režisore Ginta Kaldava. Latvijas Televīzija.
• Valdis Muktupāvels, kopā ar Ilgu Reiznieci, Ilzi Lasmani, Māri Muktupāvelu (1982). Latviešu folklora. Gadskārtu dziesmas. Režisors Andris Slapiņš. Rīgas kino studija.

Ārējās saites

• Personīgā tīmekļa lapa Arhivēts 2007. gada 5. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Gita Lancere (2017. gada 5. jūlijs). „Valdis Muktupāvels: Ja vargānu spēlētu tā, kā apraksta Jurjāns vai Vītols, pārcirstu mēli!”. Pa ceļam ar Klasiku. Latvijas Radio 3. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 5. augustā.
• Guntars Godiņš un Santa Lauga (2017. gada 29. aprīlis). „Seno instrumentu pētnieks Valdis Muktupāvels”. Dialogi. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 30. aprīlī.
• Ieva Valeine un Ingus Ulmanis (2016. gada 20. jūnijs). „Par tradīcijām, mūziku un saulgriežiem. Saruna ar Valdi Muktupāvelu”. Monopols. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 3. martā.
• Pauls Timrots (2016. gada 29. marts). „Valdis Muktupāvels”. Ar dziesmu par dzīvi. Radio SWH. Skatīts: 2017. gada 3. martā.
• Maruta Rubeze (2013. gada 11. novembris). „Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels”. Benefice. Latvijas Radio 3. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 3. martā.