Sociālā entropija ir makrosocioloģisku sistēmu teorija. Enerģiju, ko indivīdi patērē sociālās sistēmās, izmanto, lai entropija nepalielinātos. Entropiju mazina, veidojot izglītības iestādes, tiesu varu un citus institūtus, kas neļauj sistēmai sadalīties sastāvdaļās un ieslīgt haosā, kas notiktu, ja entropija turpinātu pieaugt. Dažās valstīs, piemēram, Šveicē, Luksemburgā, Austrijā un citās ekonomiski attīstītās pilsoniskās sabiedrībās iekšējā entropija ir maza, turpretī Ganā, Bolīvijā, Nigērijā entropija ir liela. Protams, entropijai ir arī vidēja intensitāte. Lai gan minētie piemēri liek domāt, ka maza sociālas sistēmas entropija nozīmē augstāka līmeņa labklājību un iekšzemes kopproduktu, ļoti mazai sociālai entropijai ir arī negatīvas puses.

Darbā "Īgnums kultūrā" Zigmunds Freids norāda: kultūra cilvēkiem nav dabiska, tieši otrādi: kultūra un sociāla kārtība rodas pastāvīgā piepūlē, un cilvēki kultūras darba vārdā reizēm ir spiesti atlikt vēlmju īstenošanu, un tās vēlāk rada neirozes un neapmierinātību arī tad, ja šķietami viss liecina par dzīvi labklājībā. Tieši tādā stāvoklī ir cilvēki, kas dzīvo attīstītās pilsoniskās sabiedrībās, kuras prasa arvien vairāk indivīdu enerģijas, lai uzturētu sevi. Attīstītas sociālas sistēmas no indivīdiem prasa arvien vairāk laika un enerģijas, savukārt enerģijas tērēšana ārpus sistēmas ir kontrolēta un ierobežota, un tas var būt radīt depresiju vai - smagākos gadījumos - pat indivīdu pašnāvības. Tas liecina, ka ir jātiecas pēc sociālās kārtības un indivīdu brīvības līdzsvara.