Skrīveru muiža

Skrīveru muiža jeb Rēmera muiža (vācu: Römershof) bija muiža ar pili, kas līdz Pirmajam pasaules karam atradās Daugavas labajā krastā lejpus Skrīveriem. Muižas pils sabombardēta 1915. gadā, pēc kara vairs nav atjaunota. Muižas parks saglabājies kā Skrīveru dendroloģiskais parks.

Skrīveru muiža
Skrīveru muižas pils (1912).
Vispārīga informācija
Pabeigta	1900
Nopostīta	1914-1918 (I pas. kara laikā)
Īpašnieks	Maksimilāns Frīdrihs fon Siverss (1857-1919)
Celtniecība
Arhitekts	Rūdolfs Engelhards

Skats pāri Daugavai no Jaunjelgavas uz Skrīveru pili (pēc 1900).

Vēsture

Muiža izveidojās Aizkraukles draudzes novadā, pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 16. gadsimtā to ieguva Stefans Rēmers. Zviedru Vidzemes laikā 1634. gadā muižu ieguva Kokneses skrīveris (vācu: Landschreiber in Kokenhusen) Johans Nīmeijers, no kā cēlies tās latviskais nosaukums "Skrīveri". Pēc viņa nāves 1677. gadā muižu ieguva zviedru armijas ģenerālleitnants Mārtiņš Šulcs fon Ašerādens, pie tās piederēja arī Veibes muiža (Winterfeldt), Zalabu muiža (Salubben mit Borishof), kā arī Polmaņa zeme ar Šķiliņu muižu (Pohlsmannland mit Schillingshof nebst Stilben). 1874. gadā Rēmershofas muižu nopirka landrāts Augusts fon Siverss, mantoja viņa dēls Maksis fon Siverss.

Skrīveru muižas pils neoromānikas stilā celta no 1881. līdz 1887. gadam. 1905. gada revolūcijas laikā pilī iekārtoja Vidzemes muižniecības pašaizsardzības organizācijas ("Selbstschutz") štābu un revolucionāri to ieņēma un nodedzināja. Pēc tam pili atjaunoja, taču Pirmā pasaules kara laikā Skrīveru muižas pils vairākus gadus atradās piefrontes zonā un to no Daugavas pretējā krasta sagrāva vācu artilērija.

Pēc 1920. gada agrārās reformas Skrīveru muiža ar pusmuižām tika sadalīta jaunsaimniecībās. Muižas pili vairs neatjaunoja un vēlāk nojauca. Siversa atraitne Madeleine ar dēlu Hansu un meitu pēc kara dzīvoja Skrīveros, kur 1932. gadā nomira. Viņa bērni un mazbērni 1939. gadā repatriējās uz Vāciju.

Pils apraksts

"Uz Daugavas stāvā senkrasta radzēm būvētā pils ar saviem masīvajiem, kvadrātiskajiem torņiem un smago, stabilo apjomu grupējumiem atstāja patiesi grandiozu iespaidu. Pils fasādes klāja uzsvērti rupjš, nelīdzens, tumši krāsots apmetums, kam acīmredzot vajadzēja vēl pastiprināt celtnes pirmatnējības noskaņu. Vērojot pili no galvenās ieejas puses, tā varēja šķist nedaudz statiska un neinteresanta, taču arhitekts acīmredzot visu uzmanību bija veltījis tieši ainaviski efektīgākajai – pret Daugavu vērstajai fasādei. Uz augstās klinšu kraujas paceltā ēka patiešām pauda īsti ziemeļniecisku skarbumu un mežonību".

Arhitektūra

Jaunās pils celtniecība pabeigta 1900. gadā (citos avotos rakstīts, ka jaunā pils celta 1881.-1887. gadā). Neoromānikas stilā celtās pils arhitekts bija Rūdolfs Engelhards (1857—1913).

Pils gari izstiepto divstāvu korpusu sadalīja rizalīti, erkeri, vairāki masīvi torņi. Tornus sedza stāvi četrslīpju jumti, no dzegas arkatūras stūros izauga dekoratīvi tornīši ar kaltiem vējrāžiem. Lielākā daļa ailu bija pārsegtas ar pusloka arkām, atsevišķās vietās tās grupējās pa divām, trim vai arī veidoja veselu arkādi. Pils gleznieciskā un dinamiskā apjoma iespaidīgumu izcēla sienu apdares materiāls — granīts, kā arī no tā darinātie, raupji apstrādātie stūru rusti. Te varēja redzēt no romānikas arhitektūras aizgūtas un vietām jūgendstilam raksturīgā manierē traktētas detaļas. Pils fasādes klāja rupjš, nelīdzens, tumši krāsots apmetums, kas pastiprināja būves pirmatnējības noskaņu. Pretstatā ārējam senlaicīgumam, ēkas iekštelpās bija centrālā apkure, ūdensvads, kanalizācija, vannas istabas un tualetes telpas.

Pili, kopā ar veco, nodedzināja 1905. gada novembra beigās. Jauno pili gada laikā atjaunoja, un otrreiz pils tika izpostīta I pasaules kara laikā.