Skrīveru dendroloģiskais parks

Skrīveru dendroloģiskā parka karte ar floristiskajiem apgabaliem (1932).

Skrīveru dendroloģiskais parks ir parks Skrīveru novadā, ko 19. gadsimta beigās iekārtoja Skrīveru muižas īpašnieks Maksis fon Siverss un Valters fon Engelharts. Skrīveru dendroloģiskais parks kopā ar svešzemju koku stādījumiem aizņem 392 ha, tajā sastopamas apmēram 300 introducētās koku un krūmu sugas, 30 no tām ir ievērojami retumi Eiropas mērogā. Kopš 1977. gada 17 ha lielais Skrīveru dendrārijs ir aizsargājams dabas objekts.[1]

VēstureLabot

Pirmos stādījumus savā dendrārijā M. fon Siverss sāka veidot 1891. gada pavasarī. Viņa sākotnējā iecere bija vienā parkā reprezentēt ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas kokaugus, izvietojot tos 19 floristiskajos apgabalos (Vidusāzijas, Kolhīdas un Tališa, Rietumeiropas, Eirāzijas stepju, Kaukāza, Danūbijas (Donavas lejteces un Balkānu), Eiropas kalnu, Ziemeļeiropas, Himalaju, Vidusāzijas kalnu, Sibīrijas, Ķīnas, Japānas, Amūras (ieskaitot Sahalīnu un Mandžūrijas lielāko daļu), Kanādas, Ziemeļamerikas pacifiskais (Klusā okeāna piekrastes) apgabals, Ziemeļamerikas prēriju un Ziemeļamerikas atlantiskais).

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā parkā bija izvietotas 590 koku sugas. Sadarbībā ar Vācu dendroloģisko biedrību Siverss 1899.–1900. gadā organizēja un finansēja K. Ludlova ekspedīciju Britu Kolumbijas (Rietumkanādas) kokaugu sēklu vākšanai Freizeras upes baseinā.

Nelabvēlīgās ziemas, karus un citus postījumus pārcietušas apmēram puse no sākotnēji iestādītajām sugām. Saglabājušās Baltijā reti kultivētās sugas kā Kanādas cukurkļava, Amerikas dižskābardis, alkšņlapu mikromele, Daglasa vilkābele un citas, kas regulāri ražo sēklas.[2]

AtsaucesLabot

  1. Skrīveru dendroloģiskais parks mammadaba.lv
  2. Arturs Mauriņš. Fridriha Maksimiliana Siversa mantojums dendroloģijā. LU Zinātniskie raksti, Zinātņu vēsture un muzejniecība, 738. sējums: 181-190