Skaistais lāčpurns

Skaistais lāčpurns; Morchella deliciosa
	Spānijā ievākti skaistie lāčpurni
Klasifikācija
Valsts	Sēnes (Fungi)
Apakšvalsts	Augstākās sēnes (Dikarya)
Nodalījums	Asku sēnes (Ascomycota)
Apakšnodalījums	Pezizomycotina
Klase	Kaussēnes (Pezizomycetes)
Apakšklase	Pezizomycetidae
Kārta	Kaussēņu rinda (Pezizales)
Dzimta	Lāčpurnu dzimta (Morchellaceae)
Ģints	Lāčpurni (Morchella)
Suga	Skaistais lāčpurns (M. deliciosa)
	Skaistais lāčpurns Vikikrātuvē

Skaistais lāčpurns (Morchella deliciosa) ir Latvijā ļoti reta lāčpurnu ģints sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami. Latvijā atrasts tikai vienreiz.

Taksonomija

Pirmais sugu aprakstījis Frīss 1822. gadā.^[1] Daļa pētnieku mūsdienās neatzīst skaisto lāčpurnu par patstāvīgu sugu, bet tikai par smailā vai retāk parastā lāčpurna varietāti.^[2] Agrāk tika uzskatīts, ka tas aug arī Ziemeļamerikā, taču tagad izplatījies viedoklis, ka atrastie Ziemeļamerikas īpatņi pieder vietējām sugām.^[3] Starp pētniekiem pastāv arī viedoklis, ka skaistais lāčpurns iedalās divās varietātēs ar smailāku un olveidīgāku cepurīti, kas līdzīgākas attiecīgi smailajam un parastajam lāčpurnam, un attiecīgi arī viedokļi, ka abas šīs formas pieder kādai no šīm divām sugām — abas vienai vai katra savai. Latvijā mikologi pašlaik pieturas pie skaistā lāčpurna kā atsevišķas sugas uzskata.^[4] Tāpat kā atsevišķu sugu viņu nosaka sēņu sistemātikas avoti Mycobank un Index Fungorum.

Sēnes apraksts

Itāļu mākslinieka Dž. Bresadolas zīmētā sēnes smailgalvas forma.

Cepurīte: krāsa dzeltenīga vai rūsganpelēka, vecumā melnējoša. Forma olveidīgi ieapaļa vai ar nosmailojumu, cepurīte gandrīz visā garumā saaugusi ar kātiņu, ārpusē ar plānu kroku tīklu, kurš veido noapaļotus neregulārus, šūnām līdzīgus iedobumus. Augstums līdz 4 cm. Mīkstums cepurītē balts vai viegli iesārts, ļoti trausls, griezumu vietās krāsu nemaina, ar patīkamu smaržu un garšu.
Kātiņš: balts, dobs, lipīgs, apakšdaļā resnāks. Garums līdz 6 cm, resnums 1—2 cm.
Sporas: elipsoidālas, gludas, 16—32/9—16 µm.^[2]
Aski: cilindriski, 260—390x17—22 µm, katrā askā 8 sporas.

Augšanas apstākļi

Itāļu mākslinieka Dž. Bresadolas zīmētā sēnes noapaļotā forma.

Saprofīta sēne. Aug atsevišķi vai mazās grupās aprīļa beigās un maijā jauktu un skuju koku mežos, izcirtumos, ceļmalās, izdegumos un dārzos. Latvijā konstatēta tikai vienu reizi Rīgā, Botāniskajā dārzā.^[2] Biežāka Balkānos un dienvidu Eiropā. Aug arī Āzijā un Austrālijā.^[5]^[6]

Barības vērtība

Nelietojami vecs skaistais lāčpurns Polijas hipodromā.

Augstvērtīga un savā reģionā populāra ēdamā sēne. Ēdama pēc 10 minūšu termiskas apstrādes, kas samazina sēnē iespējami esošo toksīnu daudzumu. Dažiem alerģiskiem indivīdiem izsauc nelielus un diennakts laikā pārejošus gremošanas trakta vai nervu sistēmas traucējumus.

2005. gadā vācu ķīmiķi no sēnes izdalīja ķīmisku savienojumu, kurš līdz ar dažiem citiem atbildīgs par tās umami garšu un līdz tam nav bijis konstatēts nekādos pārtikas produktos.^[7]

Turku ķīmiķi konstatējuši, ka skaistais lāčpurns relatīvi stipri uzkrāj svinu (pretēji, piemēram, augstajam lāčpurnam).^[8]

Līdzīgās sugas

Līdzīgi ir smailie lāčpurni, kurus no skaistajiem droši var atšķirt tikai ar mikroskopu,^[9] un parastie lāčpurni, kuru cepurītēm noapaļotāka forma. Visi lāčpurni, ar kurām Latvijā šo sugu var sajaukt, ir ēdami. Bisītes jeb ķerveļi un ķēvpupi atšķiras no lāčpurniem ar savu virsmu, kura vienmēr ir izlocīti krunkaina, kamēr lāčpurniem — tīkloti šūnaina.

Skatīt arī

Atsauces

↑ «Fries, E.M. Systema Mycologicum II(1): 8 (1822)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Sugu enciklopēdija "Latvijas Daba"
↑ Kuo, M. (2012, November). The Morchellaceae: True morels and verpas. Retrieved from the MushroomExpert.Com
↑ «Mikologu biedrība: Latvijā konstatētās sēņu sugas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.
↑ The journal of the Bombay Natural History Society (1886). 1288. lpp.
↑ «Atlas of Living Australia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.
↑ Activity-guided identification of (S)-malic acid 1-O-D-glucopyranoside (morelid) and gamma-aminobutyric acid as contributors to umami taste and mouth-drying oral sensation of morel mushrooms (Morchella deliciosa Fr.). Rotzoll N, Dunkel A, Hofmann T. PMID: 15884853 DOI: 10.1021/jf050056i
↑ Mineral Contents of Two Wild Morels Anatolian Journal of Botany 1 (2): 32-36 (2017)
↑ Fichas Micologicas

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Skaistais lāčpurns

[1] «Fries, E.M. Systema Mycologicum II(1): 8 (1822)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.

[gandrs-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Sugu enciklopēdija "Latvijas Daba"

[3] Kuo, M. (2012, November). The Morchellaceae: True morels and verpas. Retrieved from the MushroomExpert.Com

[4] «Mikologu biedrība: Latvijā konstatētās sēņu sugas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.

[5] The journal of the Bombay Natural History Society (1886). 1288. lpp.

[6] «Atlas of Living Australia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 15. jūlijā.

[7] Activity-guided identification of (S)-malic acid 1-O-D-glucopyranoside (morelid) and gamma-aminobutyric acid as contributors to umami taste and mouth-drying oral sensation of morel mushrooms (Morchella deliciosa Fr.). Rotzoll N, Dunkel A, Hofmann T. PMID: 15884853 DOI: 10.1021/jf050056i

[8] Mineral Contents of Two Wild Morels Anatolian Journal of Botany 1 (2): 32-36 (2017)

[9] Fichas Micologicas

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]