Vikipēdija

Seivalis

Seivalis (Balaenoptera borealis) ir vaļveidīgais zīdītājs un ceturtais lielākais dzīvnieks joslvaļu dzimtā (Balaenopteridae). Lielāki par to ir tikai zilais valis, finvalis un kuprvalis.[1] Seivalis sastopams visos pasaules okeānos, priekšroku dodot dziļiem un atklātiem ūdeņiem.[2][3] Tas izvairās no ļoti aukstajiem polārajiem un siltajiem tropiskajiem ūdeņiem, kā arī no pārāk noslēgtām vietām. Vasaru tas pavada vēsākos subpolāros ūdeņos, bet ziemu mērenās joslas un subtropu ūdeņos.[3]

Seivalis
Balaenoptera borealis (Lesson, 1828)
Mātīte ar mazuli
Mātīte ar mazuli
Seivaļa salīdzinājums ar cilvēku
Seivaļa salīdzinājums ar cilvēku
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaVaļveidīgie (Cetacea)
ApakškārtaPlātņvaļi (Mysticeti)
DzimtaJoslvaļu dzimta (Balaenopteridae)
ĢintsJoslvaļi (Balaenoptera)
SugaSeivalis (B. borealis)
Izplatība

Seivaļa izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā.
Seivalis Vikikrātuvē

19. un 20. gadsimtā, kad noritēja intensīva vaļu medniecība, tika nogalināti apmēram 255 000 seivaļu. 2008. gadā to populācijā bija apmēram 80 000 īpatņi, kas ir apmēram trešā daļa no kādreizējās populācijas.[4] Lai arī mūsdienās vaļu medības kopumā ir aizliegtas, un seivaļi, līdzīgi kā citas vaļu sugas, tiek aizsargāti, joprojām Japāna (vienīgā valsts pasaulē) rīko vaļu medības it kā zinātniski pētnieciskos nolūkos.[5]

Izskats

labot šo sadaļu
 
1836. gada seivaļa zīmējums
 
1987. gada seivaļa zīmējums

Seivalis ir liela auguma, slaids valis. Mātītes ir ievērojami lielākas nekā tēviņi.[3] Ķermeņa garums tēviņam ir apmēram 13,7—18,6 m, mātītei 14,5—19,5 m, seivaļa svars ir apmēram 15—20 t,[6] lielākajiem īpatņiem sasniedzot 45 t.[4] Atkarībā no izplatības areāla vaļu lielums ir atšķirīgs. Mazākie īpatņi mājo ziemeļu puslodē, bet lielākie Dienvidu puslodē.[6]

Seivalis ir tumši pelēks ar neregulāras formas, gaiši pelēkiem raibumiem uz vēdera. Kā visiem joslvaļiem pazodē un uz vēdera ir vairākas ādas ieloces (32—60), kas ir relatīvi īsas, beidzoties apmēram pusē starp krūšu spurām un nabu (citām sugām ieloces stiepjas līdz nabai vai turpinās arī aiz nabas). Īsās ieloces ierobežo mutes atvēršanas platumu, salīdzinot ar citiem joslvaļiem.[7]

Galva seilvalim ir smaila, kā arī krūšu spuras ir smailas, bet relatīvi īsas, apmēram 9—10% no ķermeņa garuma.[8] Pāri purna daļai, no purna gala līdz nāsīm uz galvas virsas, stiepjas labi pamanāms, izcelts sabiezinājums (kantīte), kas ir viena no galvenajām seivaļa atpazīšanas pazīmēm dabā. Uz muguras ir gara, sirpjveida muguras spura, kuras augstums ir 38—90 cm, vidēji 53—56 cm. Tā atrodas apmēram ⅔ no kopējā ķermeņa garuma, skatoties no purngala.[9] Aste ir bieza, bet spura relatīvi neliela, salīdzinot ar kopējo ķermaņa lielumu.[8] Katrā mutes pusē no augšžokļa lejup nokarājas 300—380 vaļa bārdas keratīna plātnītes. Tās ir tumši pelēkā krāsā, cilvēka pirksta biezumā un līdz 80 cm garas. Uz katras plātnītes aug ļoti smalks (0,1 mm), īss un balts matojums, atgādinot vilnas birstītes.[10] Seivalim ir vissmalkākais plātnīšu matojums no visiem plātņvaļiem, kas arī kalpo par atpazīšanas pazīmi dabā.[11]

Līdzīgas sugas

labot šo sadaļu

Seivali var sajaukt ar Braida vali. Galvenās atšķirības pazīmes ir ļoti smalkās seivaļa bārdas birstītes un labi redzamā, izceltā kantīte uz seivaļa purna, kas izskatās kā galvas simetrijas ass (Braida valim šādas izceltas līnijas ir trīs[8]). Vērojot vali profilā, seivalim purna daļa ir viegli izliekta uz augšu, bet Braida valim tas ir plakans. Lielāka auguma seivaļa īpatni var sajaukt ar finvali. Visvieglāk tos var atšķirt pēc apakšžokļa, lai gan ieraudzīt apakžokli peldošam valim nav viegli: finvalim tam ir asimetrisks krāsojums (apakšžokļa labā puse ir balta, bet kreisā pelēka).[3]

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Barojoties seivalis peld uz sāniem ar atvērtu muti

Seivalis parasti ceļo viens vai nelielās grupās līdz 6 īpatņiem.[12] Bagātīgās barošanās vietās var izveidoties arī lielāks vaļu bars, bet migrācijas laikā retos gadījumos veidojas bari, kuros ir apmēram 1000 īpatņu.[10] Šādus gadus mēdz saukt par seivaļu invāzijas gadiem.

Tas ir viens no ātrākajiem vaļveidīgajiem dzīvniekiem pasaulē. Īsās distancēs seivalis spēj peldēt ar ātrumu 50 km/h.[10] Toties, salīdzinot ar citiem vaļiem, tas nav izveicīgs nirējs. Seivalis nirst sekli un uzturas zem ūdens 5—15 minūtes.[10] Starp ieniršanām tas vairākas minūtes atpūšas uz ūdens virsmas, ritmiski izpūšot 3—4 m augstu ūdens strūklu (apmēram ik pēc minūtes). Atšķirībā no finvaļa seivalis pirms ieniršanas nemēdz augstu izcelties virs ūdens virsmas, parasti tas vienkārši klusi iegrimst. Paceļoties augšup no niršanas, no ūdens gandrīz vienlaicīgi parādās gan nāsis, gan muguras spura. Seivalis nekad neizceļ un netur virs ūdens virsmas astes spuru un kopumā ir daudz mazāk aktīvs kā līdzīgais Braida valis. Ļoti reti seivalis izceļas stāvus gaisā, kas ir tik raksturīgi citiem vaļiem.[3]

Barība

labot šo sadaļu

Seivalis barojas krēslas stundās, tuvu ūdens virsmai, peldot uz sāniem ar atvērtu muti.[4] Tas ieņem mutē lielu malku ar zooplanktonu bagātinātu ūdeni un to izfiltrē caur vaļa bārdu, ar mēli nolaizot visas barības vielas, kas tajā saķērušās. Seivalis galvenokārt barojas ar airkājvēžiem, kriliem, mazām zivtiņām un citiem zooplanktona dzīvniekiem, katru dienu apēdot apmēram 900 kg barības.[10]

Vairošanās

labot šo sadaļu

Pārošanās notiek ziemas periodā siltākajos mērenās joslas un subtropiskajos ūdeņos. Dzimumbriedumu seivaļi sasniedz, kad tie ir pietiekami lieli: tēviņi, kad ir 12,8—13,6 m gari, mātītes, kad sasniedz 13,3—14 m.[13] Tas parasti notiek 8—10 gadu vecumā.[14] Dzīves ilgums seivalim ir apmēram 65—74 gadi.[10][15]

Grūsnības periods ilgst apmēram 11—12 mēnešus. Piedzimst viens mazulis, kaspiedzimšanas brīdī parasti ir 4,4—4,5 m garš. Ļoti retos gadījumos piedzimst dvīņi.[10] Māte to zīda ar pienu 6—9 mēnešus, līdz tas mazais seivalis sasniedz 8—9 metru garumu. Mazuļi dzimst ik pēc 2—3 gadiem.[14] Pilnu augumu jaunie seivaļi sasniedz 25 gadu vecumā.[10]

Sistemātika

labot šo sadaļu

Seivalim ir 2 pasugas:[4][16]

  • Dienvidu seivalis (Balaenoptera borealis schlegelii) — sastopamas dienvidu puslodē;
  • Ziemeļu seivalis (Balaenoptera borealis borealis) — sastopams ziemeļu puslodē.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ S.L. Perry; D.P. DeMaster, and G.K. Silber (1999). "Special Issue: The Great Whales: History and Status of Six Species Listed as Endangered Under the U.S. Endangered Species Act of 1973". Marine Fisheries Review 61 (1): 52–58. Arhivēts no oriģināla 2011. gada 21. jūlijā. Atjaunināts: 2011. gada 26. aprīlī.
  2. ↑ Gambell, R. (1985). "Sei Whale Balaenoptera borealis Lesson, 1828". In S.H. Ridgway; R. Harrison. Handbook of Marine Mammals, Vol. 3. London: Academic Press. pp. 155–170.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Draft Recovery Plan for the Fin Whale Balaenoptera physalus and Sei Whale Balaenoptera borealis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2016. gada 28. decembrī.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Sei Whale (Balaenoptera borealis)
  5. ↑ Pasaules Dabas Fonds: Jānoraida Japānas vaļu medību plāns[novecojusi saite]
  6. ↑ 6,0 6,1 Klinowska, M. (1991). Dolphins, Porpoises and Whales of the World: The IUCN Red Data Book. Cambridge, U.K.: IUCN.
  7. ↑ Brodie, P.; Víkingsson, G. (2009). "On the feeding mechanism of the sei whale (Balaenoptera borealis)".". Journal of Northwest Atlantic Fishery Science. 42: 49–54. doi:10.2960/j.v42.m646
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Sei Whale & Bryde's Whale Balaenoptera borealis & Balaenoptera edeni
  9. ↑ Matthews, L.H. (1938). "The sei whale Balaenoptera borealis".". Discovery Reports. 17: 183–290.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 10,7 ADW: Balaenoptera borealis
  11. ↑ Mead, J.G. (1977). "Records of sei and Bryde's whales from the Atlantic coast of the United States, the Gulf of Mexico, and the Caribbean". Rep. Int. Whal. Commn. Spec. Iss. 1: 113–116.
  12. ↑ Edds, P.L.; T.J. MacIntyre; R. Naveen (1984). "Notes on a sei whale (Balaenoptera borealis Lesson) sighted off Maryland". Cetus. 5 (2): 4–5.
  13. ↑ Evans, Peter G. H. (1987). The Natural History of Whales and Dolphins. Facts on File.
  14. ↑ 14,0 14,1 Lockyer, C.; A.R. Martin (1983). "The sei whale off western Iceland. II. Age, growth and reproduction". Rep. Int. Whal. Commn. 33: 465–476.
  15. ↑ WWF: Sei whale
  16. ↑ ITIS: Balaenoptera borealis Lesson, 1828

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Seivalis&oldid=4112127"