Sarkanie khmeri

Kambodžas Komunistiskās partijas cīnītāji
Pelēkā krāsā, Sarkano khmeru kontrolētā valsts daļa 1970. gada augustā.
Pols Pots un Nikolaje Čaušesku oficiālās vizītes laikā Demokrātiskajā Kampučijā
Sarkano khmeru upuru memoriāls

Sarkanie khmeri (khmeru: ខ្មែរក្រហម, Khmaer Krahom; franču: Khmers rouges) bija Kambodžas Komunistiskās partijas cīnītāji, kas pēc uzvaras Kambodžas pilsoņu karā izveidoja Demokrātisko Kampučiju kurā no 1974. līdz 1979. gadam centās īstenot savu ideālu par komunistisku sabiedrību, procesā nogalinot miljoniem iedzīvotāju. Pēc Vjetnamas iebrukuma valstī un Demokrātiskās Kampučijas sabrukuma 1979. gadā, aktīva Sarkano khmeru partizānu kustība Taizemes pierobežas rajonos turpinājās līdz 1991. gadam un pilnībā izbeidzās līdz ar Sarkano khmeru līdera Pola Pota nāvi 1998. gadā.[1]

1951. gadā Vjetnamas komunistu kontrolē tika izveidota Khmeru Tautas Revolucionārā partija. Tās vadītāji bija Francijā izglītoti intelektuāļi, kas pakāpeniski atbrīvojās no vjetnamiešu kontroles un ar minimāliem panākumiem no bāzēm valsts ziemeļaustrumu pierobežas apgabalos uzsāka partizānu kustību pret prinča Norodoma Sianuka valdību. Pēc Sianuka gāšanas 1970. gadā, princis kopā ar saviem nesenajiem ienaidniekiem Sarkanajiem khmeriem izveidoja opozīcijas kustību. Partizānu vienības sāka gūt lielāku iedzīvotāju atbalstu un sāka saņemt Vjetnamas militāro palīdzību. Sarkano khmeru panākumus arī veicināja ASV izvērstā masīvā Kambodžas bombardēšanas kampaņa, kas izpostīja valsti un radīja masīvu bēgļu plūsmu no laukiem uz pilsētām. Galvaspilsētas Pnompeņas iedzīvotāju skaits pāris gados pieauga līdz 2,5 miljoniem. Kambodžas tradicionālā sabiedrība lielā mērā bija jau sabrukusi līdz 1975. gadam.

No aptuveni 3000 kareivjiem 1970. gadā, Sarkanie khmeri izauga līdz 30 000 kareivju 1973. gadā. Ātri ieņēmuši gandrīz 2/3 valsts tie sāka veidot rīsu audzēšanas komūnas, cerot izveidot pašpietiekamu komunistisko sabiedrību. 1975. gada aprīlī sabruka militārās diktatūras pretestība un Sarkanie khmeri ieņēma galvaspilsētu Pnompeņu.

Sarkano khmeru programma, ko ietekmēja Mao piemērs Ķīnas Tautas Republikā, paredzēja masīvu rīsa audzēšanas programmas izvēršanu, kas ļautu paēdināt iedzīvotājus, un ar rīsa eksporta ienākumiem sākt industrializāciju. Pilsētu iedzīvotājiem un tajās sakoncentrētajiem neproduktīvajiem bēgļiem tika pavēlēts nekavējoties pamest pilsētas un doties uz laukiem, dalībai rīsa audzēšanas kooperatīvos. Pārvietošanas laikā sākās bijušā režīma kareivju, izglītotās inteliģences un budistu mūku masu slepkavības. Tika aizliegta nauda, reliģija un jebkāds privātīpašums. Izglītotos cilvēkus uzskatīja par pārāk rietumnieciskiem un iznīcināja. Vjetnamiešu izcelsmes iedzīvotāji arī tika nogalināti.[2] Papildus nepārtrauktajiem nāvessodiem, kas bieži tika izpildīti sašķaidot galvaskausu, pārstrādājušies un nepietiekami ēdinātie iedzīvotāji masveidā mira no bada un slimībām.

Starp vjetnamiešiem un khmeriem jau vēsturiski pastāvēja naids, ko izmantoja arī Sarkanie khmeri, sākumā atbrīvojoties no Vjetnamas politiskās kontroles un vēlāk izvēršot asu kampaņu pret vietējiem vjetnamiešiem. Regulārās sadursmes abu valstu pierobežā noveda pie Vjetnamas iebrukuma 1978. gada decembrī. Sarkano khmeru režīms sabruka pāris nedēļās un 1979. gadā Vjetnama izveidoja sev paklausīgu Kampučijas Tautas Republiku, kuru vadīja sarkano khmeru mērenākie elementi. Sarkano khmeru armija nostiprinājās Taizemes pierobežas rajonos, kur ar Ķīnas militāro un ASV politisko atbalstu turpināja cīņu pret Vjetnamas atbalstīto režīmu. 1982. gadā Sarkanie khmeri un princis Sianuks izveidoja jaunu koalīciju, kuru kā leģitīmo valdību atzina arī ANO un Rietumvalstis.[3]

1991. gadā tika parakstīts miera līgums, un 1992. gadā ANO vadībā notika parlamenta vēlēšanas. Sarkanie khmeri neatzina vēlēšanu rezultātus un atsāka karadarbību. Taču daudzie cīņu gadi un dzīve džungļos bija vājinājusi kustību, kuras rindās aizvien biežāk notika šķelšanās un dezertēšana. Sarkanie khmeri no ideoloģiskas kustības faktiski pārvērtās noziedzīgā grupējumā. 1997. gadā atlikusī kaujinieku vadība arestēja Polu Potu. 1999. gadā kustība bija beigusi pastāvēt.[4]

Sarkano khmeru varas gados paveiktās zvērības plaši tika atspoguļotas Vjetnamas un PSRS propagandā pret Ķīnu un ASV. Spīdzināšanas centros un cietumos izveidoja memoriālus, no upuru kauliem cēla piramīdas. 2006. gadā izveidoja starptautisku tiesu, kas sāka tiesāt dažus no palikušajiem Sarkano khmeru vadoņiem.

AtsaucesLabot