Santainesa (spāņu: Isla Santa Inés) ir neapdzīvota Čīlei piederoša sala Ugunszemes arhipelāgā Dienvidamerikas pašos dienvidos. Administratīvi ietilpst Magaljanesas reģiona Magaljanesas provinces Puntaarenasas komūnā. Santainesa ir arhipelāga trešā lielākā sala.

Santainesa
Isla Santa Inés
Santainesa
Sarmjento de Gamboas ledājs Santainesas salā
Santainesa (Čīle)
Santainesa
Santainesa
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 53°45′S 72°45′W / 53.750°S 72.750°W / -53.750; -72.750Koordinātas: 53°45′S 72°45′W / 53.750°S 72.750°W / -53.750; -72.750
Arhipelāgs Ugunszeme
Platība 3688 km²
Garums 92 km
Platums 55 km
Krasta līnija 1098 km
Augstākais kalns 1371 m
Administrācija
Karogs: Čīle Čīle
Reģions Magaljanesa
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Santainesa Vikikrātuvē

Sala uzvietojusies Ugunszemes arhipelāga rietumos. Magelāna šaurums ziemeļaustrumos to atdala no Rjesko salas un kontinenta Bransvikas pussalas, Avras šaurums ziemeļrietumos — no Desolasjonas salas, bet Barbaras šaurums dienvidaustrumos — no Klerensa salas. Sala kalnaina, augstākais punkts 1371 m vjl. Krasti stipri izroboti, daudz līču un pussalu; Lai arī sala ir tikai 92 km gara un 55 km plata, krasta līnijas garums ir 1098 km. Piekrastē daudz mazāku saliņu, lielākās no kurām ir Raisa Trevora, Evijas, Nunjesa un Peraltas salas. Salā valda vēss piejūras klimats, biežs lietus un stiprs rietumu vējš. Salas austrumu daļas vidieni aizņem Lielais Ventiskjero ledājs. Sala ietilpst Kaveskaru nacionālā parka teritorijā.

Salu kopš 6000 gadu tālas senatnes līdz pat 20. gadsimta vidum apdzīvoja kaveskaru indiāņi. 1579. gadā to apmeklēja Sarmjento de Gamboa un nodēvēja par godu Svētajai Inesei. 1828.—1930. gadā salas krastus pētīja britu ekspedīcija Filipa Pārkera Kinga vadībā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu