Desolasjona (spāņu: Isla Desolación) ir neapdzīvota Čīlei piederoša sala Ugunszemes arhipelāgā Dienvidamerikas pašos dienvidos. Administratīvi ietilpst Magaljanesas reģiona Magaljanesas provinces Puntaarenasas komūnā. Desolasjona ir arhipelāga ceturtā lielākā sala.

Desolasjona
Isla Desolación
Desolasjona
Desolasjona (Čīle)
Desolasjona
Desolasjona
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 53°06′S 73°54′W / 53.100°S 73.900°W / -53.100; -73.900Koordinātas: 53°06′S 73°54′W / 53.100°S 73.900°W / -53.100; -73.900
Arhipelāgs Ugunszeme
Platība 1352 km²
Garums 130 km
Platums 22 km
Krasta līnija 866 km
Augstākais kalns Hartes Deika kalns
1097 m
Administrācija
Karogs: Čīle Čīle
Reģions Magaljanesa
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0

Sala uzvietojusies Ugunszemes arhipelāga rietumu galā pie Magelāna šauruma rietumu ieejas. Magelāna šaurums ziemeļos to atdala no Rjesko salas, Karalienes Adelaidas arhipelāga un kontinenta Munjosa Gamero pussalas, bet Avras šaurums dienvidaustrumos — no Santainesas salas. Sala kalnaina, augstākais punkts 1097 m vjl. Krasti stipri izroboti, daudz līču un pussalu; lai arī sala ir tikai 130 km gara un 22 km plata, krasta līnijas garums ir 866 km. Piekrastē daudz mazāku saliņu, lielākās no kurām ir Rekaladas, Bjūklērka un Vīka salas. Salā valda vēss piejūras klimats, biežs lietus un stiprs rietumu vējš. Sala ietilpst Kaveskaru nacionālā parka teritorijā.

Salas krastus kopš 6000 gadu tālas senatnes līdz pat 20. gadsimta sākumam apdzīvoja kaveskaru indiāņi. Līdz 19. gadsimta beigām, līdz tika atklāts Avras šaurums dienvidaustrumos, Desolasjonu uzskatīja par Santainesas salas daļu un dēvēja par Pamestības Zemi (Tierra de la Desolación).[1] Pirmos minējumus par šauruma eksistenci izteica 1828.—1830. gadā britu ekspedīcija Filipa Pārkera Kinga vadībā ar kuģi Beagle, kas pētīja salas ziemeļu un dienvidu krastus.

Ārējās saites

labot šo sadaļu