Samizdats
Samizdats (krievu: самизда́т, "pašizdošana") bija politisku un reliģisku izdevumu, kā arī kultūras izplatīšanas veids visā PSRS un sociālistiskajā Austrumu blokā, kurā cilvēki kopēja un pavairoja publikācijai neatļautus materiālus, bieži vien ar rokām vai fotokopēšanu, un nodeva tās no lasītāja lasītājam. Šādas reproducēšanas prakse bija plaši izplatīta, jo drukas ierīces un ilgu laiku arī lielākā daļa rakstāmmašīnu bija uzskaitē un pieejai tām bija nepieciešama atļauja. Šī oficiālo cenzūru apejošā prakse bija riskanta, jo cilvēkiem, kuri pieķerti neatļautu reliģisku vai politisku materiālu glabāšanā vai kopēšanā, tika piespriesti bargi sodi. Pie samizdata pieder arī šādā ceļā veidoti nepolitiskas dabas dažādu subkultūru izdevumi, piemēram, literārie un muzikālie žurnāli. Faktiska tā sastāvdaļa bija arī daudz mazāk populārais kā jēdziens, bet populārais kā subkultūra "magņitizdats" — neatļautu magnetofona ierakstu tiražēšana.[1]
Paralēli samizdatam pastāvēja "tamizdats" ("turizdošana") — materiālu izdošana Rietumos, bieži no nelegāli izvestiem oriģināliem. Pēc tam atsevišķi izdoto materiālu eksemplāri tai vai citā ceļā atgriezās Austrumu blokā un tika atkal pavairoti ar samizdata metodēm.[2] Jēdzieni "samizdats" un "tamizdats" iegājuši svešvalodās, tai skaitā angļu, viņu krieviskajā formā.[3]
Mūsdienās par samizdatu tiek saukta arī pašizdošana burtiskā nozīmē, kad tiek izplatīts materiāls, kurš parasti nav aizliegts, bet ko nav izdevīgi vai autoram vēlami izdot caur izdevniecībām.
Pie samizdata nepieder tekstu pārrakstīšana ar rokām senajos laikos, kad nepastāvēja tipogrāfiskā iespiešana un tā bija vienīgā pavairošanas metode. Parasti tam nepieskaita arī puslegāli publiski demonstrējamus tekstus vienā eksemplārā, kā tradicionālos ķīniešu ar roku rakstītos plakātus — daczibao.
Vēsture
labot šo sadaļuLai gan samizdata nosaukums ir radies 20. gadsimtā, pati parādība pasaulē pastāv kopš laikiem, kad parādījās efektīva iespiedizdevumu cenzūra.
18. gadsimtā Krievijā šādā ceļā sāka izplatīties cenzūras aizliegti satīriski teksti. 19. gadsimtā tekstu pārrakstīšana kļuva par biežu parādību; tā, 1837. gadā dienu pēc dzejniekam Puškinam nāvējoša dueļa Sanktpēterburgas literārajās aprindās jau bija pazīstams pārrakstīts tam veltīts Ļermontova dzejolis, par kuru vēlāk autoru un galveno izplatītāju policija pēc cara rīkojuma arestēja.[4] Tai laikā krieviski parādība saucās "staigāšana rokrakstos" (krievu: хождение в списках), rokrakstā staigāja, piemēram, A. Gribojedova komēdija "Gudra cilvēka nelaime", kuru teātrī uzveda tikai pēc autora nāves. Rokrakstos izplatījās arī teksti, kuros tika brīvi vai necenzēti aprakstītas seksuālas vai reliģiskas tēmas.
Latvijā samizdats ievērojamos apjomos radās ar latīņu drukas aizliegumu Latgalē 1865. gadā, kad vietējie kultūras darboņi uz 40 gadiem bija spiesti pāriet uz pārrakstīšanas metodi ("rokrakstu grāmatniecību").[5]
Samizdata nosaukums ir parodija uz PSRS izdevniecību nosaukumiem, kas bieži beidzās ar "izdat". Dzejnieks Glazkovs uz saviem mašīnraksta dzeju krājumiem 1940. gados lika uzrakstu "Pats sev izdevniecība" (krievu: самсебяиздат).[6] Tai laikā autoriem un pavairotājiem bieži nācās rakstāmmašīnas meistarot pašiem no norakstītām, zagtām vai pašgatavotām detaļām.[7]
Padomju samizdats kā subkultūra radās 1960. gadu sākumā, bet plašāku popularitāti guva 1970. gados. Viņa aktīvisti to definēja šādi:
- Aleksandrs Danieļs teicis, ka samizdats ir specifisks sociāli nozīmīgu neizcenzētu tekstu pastāvēšanas veids, kas sastāv no tā, ka to pavairošana un izplatība notiek lasītāju vidē ārpus autora un jebkādas citas kontroles.[8]
- Vladimirs Bukovskis savā autobiogrāfiskajā romānā “Un vējš atgriežas...” sniedza šādu samizdata definīciju: “Samizdats: es pats rakstu, rediģēju, cenzēju, publicēju, izplatu pats, un pats arī par to sēžu.”[9]
Starp tekstiem, kas tika šādi pavairoti, bija arī Komunistiskās partijas materiāli, kuri nebija paredzēti plašai publikai. Viens no tādiem bija Ņikitas Hruščova uzstāšanās pret Staļina personības kultu PSKP 20. kongresā 1956. gadā.
Uz PSRS sabrukuma laiku 1989. gadā neatkarīgā arodbiedrība СМОТ vien bija uzskaitījusi 323 esošus periodiskus samizdata izdevumus, galvenokārt politiska satura.[10] Rekords izdošanas ilgumā pieder žurnālam "Tekošo notikumu hronika" (krievu: Хроника текущих событий), kurš no 1968. līdz 1983. gadam izlaida 65 numurus.[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Есть магнитофон системы «Яуза»… Сборник текстов магнитиздата / Сост. Алексей Уклеин. — Калуга: ПО «Полиграфист», 1991. — 254 с.
- ↑ Георгий Янс. «Сам- и тамиздат». Одинцовская неделя. 05.03.2007
- ↑ N. Cornwell. «Soviet Literature — Samisdat. Tamisdat and Gosizdat publishing.» 1917‑1991. The Literaty encyclopedia.
- ↑ ФЭБ: Бенкендорф. Докладная записка о стихотворении Лермонтова «Смерть поэта»
- ↑ Ludzas pilsētas galvenā bibliotēka › Jurdžs Andrīvs
- ↑ 6,0 6,1 Самсебяиздат
- ↑ Алексеева Л. История инакомыслия в СССР: новейший период. — М.: «Зацепа», 2001. — С. 49.
- ↑ «Александр Даниэль. Истоки и смысл советского Самиздата. Антология самиздата». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. septembrī.
- ↑ Владимир Буковский «И возвращается ветер…». NY. Хроника. 1978. С. 126.
- ↑ Мяло К. Г. По страницам самиздата, 1990, с. 17.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Samizdats.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)