Sīrijas savvaļas ēzelis

Sīrijas savvaļas ēzelis (Equus hemionus hemippus) ir izmirusi Āzijas savvaļas ēzeļu pasuga. Pēdējais īpatnis mira 1928. gadā Šēnbrunnas zoodārzā Vīnē. Savvaļā Sīrijas ēzelis apdzīvoja tuksnešus un pustuksnešus Sīrijas, Palestīnas un Irākas teritorijā.

Sīrijas savvaļas ēzelis
† Equus hemionus hemippus
(Geoffroy, 1855)
Sīrijas savvaļas ēzelis Londonas zoodārzā, 1872. gada foto attēls
Sīrijas savvaļas ēzelis Londonas zoodārzā, 1872. gada foto attēls
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaNepārnadži (Perissodactyla)
DzimtaZirgu dzimta (Equidae)
ĢintsZirgi (Equus)
ApakšģintsĒzeļi (Asinus)
SugaĀzijas savvaļas ēzelis (Equus hemionus)
PasugaSīrijas savvaļas ēzelis (Equus hemionus hemippus)
Sīrijas savvaļas ēzelis Vikikrātuvē

Sīrijas savvaļas ēzelis bija vismazākais no Āzijas savvaļas ēzeļiem, tā augstums skaustā bija apmēram 1 m. Tēviņu krāsa variējās no gaišas smilšu krāsas līdz pelēcigi rozīgai, dzīvniekiem paliekot vecākiem, krāsa zaudēja rozīgo toni.[1] Tā galva, gurni bija gaišāki nekā ķermeņa mugurdaļa, purns, vēders un kāju iekšpuse bija pelēcīgi balta, ausu gali - tumši brūni, kas ar vecumu kļuva gandrīz balti. Krēpes tumšas, vertikāli stāvošas, pāri mugurai pa mugurkalu stiepās tumša svītra no krēpēm līdz astes pušķim. Tumšā svītra bija it kā ierāmēta ar gaišu maliņu. Sīrijas savvaļas ēzeļa mātītes pamatā bija smilšu krāsā ar baltiem vēderiem un kāju iekšpusēm, kāju ārpuse un ausis bija ar rozīgu nokrāsu.[1]

16. un 17. gadsimtā Sīrijas savvaļas ēzelis bija izplatīts dzīvnieks. Tas ir pieminēts gan Džona Eldreda aprakstos 1584. gadā, gan itāļu pētnieks Della Valle 1625. gadā apraksta savvaļas ēzeļus Irākas teritorijā.[1] Tiek uzskatīts, ka Sīrijas savvaļas ēzelis izzuda no Sīrijas tuksneša 18. gadsimtā, bet no Arābijas tuksneša ziemeļiem 19. gadsimtā. Vēl 1850. gadā Mezopotāmijā varēja sastapt "baltos ēzeļu barus"[1] līdz pat Armēnijas kalniem.

Tajā pašā laikā, kad zoodārzā nomira pēdējais Sīrijas savvaļas ēzelis, Al Gams oāzē Arābijas tuksnesī 1927. gadā nošāva pēdējo Sīrijas ēzeli savvaļā, kurš bija atnācis uz oāzi padzerties ūdeni.[1] Vislielāko postu Sīrijas savvaļas ēzeļiem nesa Pirmais pasaules karš. Ēzeļu apdzīvotās teritorijas bija kara darbības zona, tur atradās gan turku, gan angļu, gan beduīnu armijas. Kā arī vietējie iedzīvotāji medībām sāka lietot modernos ieročus.

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «The Extinction Website - Species Info - Syrian Wild Ass». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 6. maijā. Skatīts: 2009. gada 20. novembrī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu