Dārza sīpoli
- Šis raksts ir par dārzeņiem. Par latviešu ārstu neiroendokrinologu skatīt rakstu Alfrēds Jānis Sīpols.
Dārza sīpoli[1] (Allium cepa) ir divgadīgs sīpolu ģints kultūraugs, kas ir viens no populārākajiem un visplašāk izmantotajiem dārzeņiem pasaulē. Parasti tie vienkārši tiek saukti par sīpoliem. Tie ir nozīmīga sastāvdaļa daudzās nacionālajās virtuvēs to izteiktās garšas un aromātisko īpašību dēļ. Sīpoli tiek lietoti svaigā, termiski apstrādātā un konservētā veidā, un tie ir neatņemama sastāvdaļa daudzos ēdienos — no salātiem un zupām līdz sautējumiem un mērcēm. Dārza sīpoliem ir arī nozīmīga loma veselības uzturēšanā, jo tie satur vitamīnus (C, B6), minerālvielas (kāliju, fosforu, selēnu) un antioksidantus, kas var veicināt imūnsistēmas darbību un mazināt iekaisumus.[2] Tie ir pazīstami ar savām antibakteriālajām un pretiekaisuma īpašībām, kā arī spēju uzlabot gremošanu. Turklāt sīpoli tiek izmantoti arī tautas medicīnā un dažādās rūpnieciskās nozarēs, piemēram, farmācijā un kosmetoloģijā.
| Dārza sīpoli Allium cepa (L., 1753) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Viendīgļlapji (Liliopsida) |
| Rinda | Sparģeļi (Asparagales) |
| Dzimta | Amariļļu dzimta (Amaryllidaceae) |
| Apakšdzimta | Sīpolu apakšdzimta (Allioideae) |
| Ģints | Sīpoli (Allium) |
| Suga | Dārza sīpoli (A. cepa) |
 Dārza sīpoli Vikikrātuvē | |
Sīpoli ir viegli audzējami un pielāgojami dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, un daudzās valstīs tie ir viena no būtiskākajām kultūrām, tostarp arī Latvijā, kur tie tiek audzēti gan lielos lauksaimniecības uzņēmumos, gan piemājas dārzos.
Taksonomija un morfoloģija
labot šo sadaļuPirmo reizi dārza sīpolus zinātniski aprakstīja zviedru botāniķis Kārlis Linnejs 1753. gadā. Viņš tiem deva zinātnisko nosaukumu Allium cepa. Latīņu valodā vārds cepa nozīmē ‘sīpols’. Taksonomijas vēsturē dārza sīpoliem ir doti arī citi zinātniskie nosaukumi: Allium angolense, Allium aobanum, Allium ascalonicum, Allium cepaeum, Allium commune, Allium cumaria, Allium esculentum, Allium napus, Allium nigritanum, Allium pauciflorum, Allium salota, Ascalonicum sativum, Cepa alba, Cepa esculenta, Cepa pallens, Cepa rubra, Cepa vulgaris, Kepa esculenta un Porrum cepa.
Dārza sīpols ir lakstaugs, kas attīstās no pazemes sīpola un veido virszemes lapas (lokus) un ziedus. Tas ir divgadīgs augs, bet lauksaimniecībā parasti tiek audzēts kā viengadīgs kultūraugs.
Dārza sīpola galvenā uzkrāšanas un izdzīvošanas struktūra ir sīpols, kas sastāv no vairākām sulīgām zvīņlapām, kurās uzkrājas barības vielas, galvenokārt ogļhidrāti. Sīpola ārējais apvalks parasti ir plāns, sausas konsistences un var būt dažādās krāsās — balts, dzeltens, sarkans vai violets, atkarībā no šķirnes. Rudenī sīpols, kas aug zem zemes, kļūst sauss.
No sīpola izaug cauruļveida lapas (loki), kas ir tukšas un cilindriskas, ar vaskveida pārklājumu, kas samazina ūdens iztvaikošanu. Lapu krāsa variē no gaiši zaļas līdz tumši zaļai. Sīpolu loki tipiski izaug no 15 līdz 45 cm augsti. Lapas kalpo gan fotosintēzei, gan mitruma un barības vielu uzkrāšanai.
Dārza sīpolam ir sekla bārkšsakņu sistēma, kas galvenokārt izplešas zem sīpola. Saknes ir īsas, un to augšana sākas līdz ar veģetācijas perioda sākumu, bet tās atmirst pēc veģetācijas beigām.
Dārza sīpols zied otrajā augšanas gadā, veidojot garu, dobu ziedkātu, kas var sasniegt 50–150 cm augstumu. Ziedkopu veido lodveida čemurs, kura pamatnē atrodas plēvains vīkals. Ziediem ir saaudzis apziednis, un tie parasti ir balti vai rozā. Katram ziedam ir sešas ziedlapas, sešas putekšņlapas un viens auglenīcas drīksnas gals. Dārza sīpols tiek apputeksnēts galvenokārt ar kukaiņu palīdzību, bet dažkārt notiek arī pašapputeksnēšanās. Ziedēšanas beigās attīstās melnas, trīsstūrveida sēklas ar cietu apvalku. Sīpoli galvenokārt tiek pavairoti ar veģetatīvām metodēm (sīpoliņiem vai stādiem), bet tos var arī pavairot ar sēklām, kas tiek izmantotas jaunu šķirņu selekcijā.
Izplatība un ekoloģija
labot šo sadaļu
Dārza sīpoli pazīstami tikai kā kultūraugi, un to savvaļas priekšteči nav identificēti. Lai gan sīpoli ir audzēti vairāk nekā 7000 gadus, to precīza izcelsme nav zināma, un savvaļā augoši priekšteči nav identificēti.[3] Tiek uzskatīts, ka to izcelsme meklējama Centrālāzijā vai Irānas un Pakistānas teritorijā, kur tie audzēti jau senatnē.[4] Laika gaitā sīpoli izplatījās dažādās pasaules daļās un daudzās valstīs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kultūraugiem.
Mūsdienās dārza sīpoli tiek audzēti visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem 2023. gadā vislielākā sīpolu raža tika iegūta Ķīnā (872 tūkstoši tonnu jeb 17% no pasaules kopējās ražas).[5] Nākamās lielākās sīpolu audzētājas bija Mali (796 tūkstoši tonnu; 16%), Angola (576 tūkstoši tonnu; 11%) un Japāna (505 tūkstoši tonnu; 10%).[5] Dārza sīpoli tiek plaši audzēti arī Eiropā, tostarp Latvijā, kur tie ir nozīmīgs lauksaimniecības un piemājas dārzu kultūraugs. Latvijas klimatiskie apstākļi ļauj audzēt gan vasaras, gan ziemas sīpolu šķirnes, nodrošinot stabilu vietējo ražu.
Dārza sīpoli ir pielāgojušies dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, taču vislabāk tie aug mērenā klimata joslā. Sīpoli ir aukstumizturīgi un var paciest nelielas salnas, taču optimālā temperatūra dīgšanai ir no 15 līdz 25 °C, savukārt pilnvērtīgai attīstībai nepieciešams siltums un pietiekams saules apgaismojums. Ziemas sīpoli spēj pārziemot temperatūrā līdz -10 °C, ja ir pietiekama sniega sega vai mulča. Augsnes ziņā sīpoliem vislabāk piemērotas vieglas, labi drenētas, auglīgas un neitrālas vai viegli skābas augsnes (pH 6,0–7,0). Tie slikti aug smagās, mālainās un slikti drenētās augsnēs, jo pārmērīgs mitrums var izraisīt sakņu un sīpolu puvi. Augsnes sagatavošana ietver dziļu uzaršanu, mēslošanu ar organiskajiem un minerālmēsliem un nezāļu ierobežošanu.
Lai nodrošinātu labu ražu, sīpoliem veģetācijas periodā nepieciešama regulāra, bet mērena laistīšana, īpaši dīgšanas un agrīnās augšanas fāzēs. Pārmērīga laistīšana pirms ražas novākšanas var negatīvi ietekmēt sīpolu uzglabāšanas kvalitāti, tāpēc pirms novākšanas ieteicams samazināt mitrumu. Dārza sīpoli ir saules gaismu mīloši augi, tāpēc tie vislabāk aug atklātās vietās ar garu dienas garumu (14–16 stundas gaismas dienā), kas stimulē sīpolu veidošanos un augšanu. Dažādas šķirnes var būt pielāgotas dažādiem dienas garumiem, tāpēc sīpolu audzētāji izvēlas piemērotas šķirnes atkarībā no reģiona.
Izmantošana
labot šo sadaļu
Dārza sīpolus plaši izmanto ne tikai kulinārijā, bet arī sniedz labumu veselībai un tiek pielietots dažādās saimnieciskajās jomās. Tā lokus lieto salātu gatavošanā, arī kā piedevu citos ēdienus. Pašu sīpolu lieto gan kā garšaugu, gan arī kā ēdienu. Tie tiek lietoti gan svaigā, gan termiski apstrādātā veidā.
- Svaigi sīpoli tiek izmantoti salātos, sendvičos, mērcēs un citos aukstajos ēdienos, piešķirot tiem pikantu un asu garšu.
- Termiski apstrādāti sīpoli tiek cepti, vārīti, sautēti vai grilēti, un tie kļūst maigāki un saldenāki, jo termiskās apstrādes laikā sīpolos esošie cukuri karamelizējas. Tie ir svarīga sastāvdaļa dažādās zupās, sautējumos, gaļas un dārzeņu ēdienos.
- Marinētie sīpoli tiek gatavoti dažādos etiķa un garšvielu maisījumos, un tie tiek izmantoti kā piedeva dažādos ēdienos, tostarp burgeros, gaļas ēdienos un uzkodās. Marinēšana palīdz saglabāt sīpolu kraukšķīgumu un pagarina to uzglabāšanas laiku.
Dārza sīpoli jau izsenis tiek izmantoti tautas medicīnā to ārstniecisko īpašību dēļ. Tie satur fitoncīdus un sēra savienojumus, kas palīdz cīnīties ar baktērijām, vīrusiem un sēnītēm, tāpēc tautas medicīnā sīpoli bieži tiek lietoti saaukstēšanās un gripas simptomu mazināšanai. Regulāra sīpolu lietošana var pozitīvi ietekmēt sirds un asinsvadu veselību, jo pētījumi liecina, ka tie palīdz samazināt asinsspiedienu un holesterīna līmeni, tādējādi mazinot sirds slimību risku.[6][7] Pateicoties augstajam antioksidantu saturam, tostarp kvercetīnam un C vitamīnam, sīpoli stiprina imūnsistēmu un aizsargā organismu no brīvo radikāļu ietekmes.[2] Tautas medicīnā sīpolu sula un kompreses tiek izmantotas brūču un apdegumu ārstēšanai, kā arī kukaiņu kodumu mazināšanai. Turklāt sīpolu ekstraktu bieži sajauc ar medu vai citām dabīgām sastāvdaļām, lai atvieglotu klepu un ārstētu elpceļu saslimšanas.
Papildus pārtikai un medicīnai sīpoli tiek izmantoti arī citās nozarēs.
- Kosmētikā sīpolu ekstrakts tiek izmantots dažādos matu un ādas kopšanas līdzekļos. Tas veicina matu augšanu, samazina blaugznas un palīdz pret ādas iekaisumiem un pigmentācijas plankumiem.[8][9]
- Lauksaimniecībā sīpolu ekstraktu un sulu var izmantot kā dabīgu insekticīdu un fungicīdu kaitēkļu un augu slimību apkarošanai. Turklāt sīpolu atkritumus var izmantot kā organisko mēslojumu vai lopbarību.
- Sīpolu mizas satur dabīgas krāsvielas, kas tiek izmantotas audumu un Lieldienu olu krāsošanā. Sīpolu mizu novārījums ir populārs līdzeklis olu krāsošanā, piešķirot tām dažādus toņus no zeltaini dzeltena līdz tumši brūnam, atkarībā no mizu daudzuma un vārīšanas ilguma.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Allium cepa L.». Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls. Skatīts: 2025. gada 13. martā.
- ↑ 2,0 2,1 «Top 10 health benefits of onions» (angļu). Good Food. Skatīts: 2025. gada 13. martā.
- ↑ Anastassakis K (2022). "Allium Cepa (Red Onion)" (en). Androgenetic Alopecia From A to Z. doi:10.1007/978-3-031-08057-9_54.
- ↑ Cumo C. Onion. In: Foods that Changed History: How Foods Shaped Civilization from the Ancient World to the Present. ABC-CLIO LLC (American Bibliographic Center, CLIO Press), 2015. 248–250. lpp. ISBN 9781440835377.
- ↑ 5,0 5,1 «FAOSTAT» (angļu). Skatīts: 2025. gada 13. martā.
- ↑ «Stop the Tears: Why Onions Are Good for You». health.clevelandclinic.org (angļu). Cleveland Clinic. Skatīts: 2025. gada 13. martā.
- ↑ Diana González-Peña, Javier Angulo, Susana Vallejo, Clara Colina-Coca, Begoña de Ancos, Carlos F Sánchez-Ferrer, Concepción Peiró & Concepción Sánchez-Moreno (2014. gada 23. decembrī). "High-cholesterol diet enriched with onion affects endothelium-dependent relaxation and NADPH oxidase activity in mesenteric microvessels from Wistar rats". Nutrition & Metabolism 11 (57). doi:10.1186/1743-7075-11-57.
- ↑ Khalifa E. Sharquie, Hala K. Al-Obaidi (2014. gada 22. jūlijā). "Onion Juice (Allium cepa L.), A New Topical Treatment for Alopecia Areata" (en). The Journal of Dermatology 29 (6): 343–346. doi:10.1111/j.1346-8138.2002.tb00277.x.
- ↑ Poetschke, J., Gauglitz, G.G. (2020). Onion Extract. doi:10.1007/978-3-030-44766-3_24.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dārza sīpoli.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)