Melodija

Melodija ir galvenā muzikālās domas paudēja (vienbalsīgi izteikta muzikāla doma). Klodam Debisī ir skaņdarbi, kas balstās tikai uz harmoniju, bez melodijas (tas ir viens no izņēmumiem, kad skaņdarbu nevar iedomāties bez melodijas). Tieši melodija visdziļāk iedarbojas uz klausītāju, tāpēc to bieži dēvē par skaņdarba dvēseli. Melodija nav iedomājama bez skaņkārtas, ritmiskā zīmējuma, un citiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Tātad melodiju veido dažādu mūzikas izteiksmes līdzekļu vienība.

Melodijai piemīt vairākas patstāvīgas iezīmes. Viena no iezīmēm ir ikvienai melodijai piemītošā melodiskā līnija, kas var būt augšupejoša, lejupejoša, līdzena jeb mazkustīga, ar lēcieniem un viļņveida. Tomēr šie pamatveidi nemēdz būt ilgstoši, tie savstarpēji papildinās. Skaņdarba beigās melodija parasti ir lejupejoša, kas rada nomierinošu iespaidu. Skaņdarba izteiksmībā liela nozīme ir melodijas apjomam — diapazonam, ko var apzīmēt kā šauru vai plašu. Melodiskā līnija mēdz veidot melodisko vilni, kas noved to pie augstākā sprieguma punkta — kulminācijas. Liela nozīme skaņdarba rakstura atklāšanā ir dažādām melodijas intonācijām, piemēram, nopūtu intonācija — lejupejošas sekundas motīvs no stiprās taktsdaļas uz vājo, ko izmanto, lai radītu skumju, ciešanu un žēlabainu nokrāsu. Tā ir pamatā V. A. Mocarta 40. simfonijas tēmai. Fanfāras intonācija — raksturīga melodijas kustība pa mažora trijskaņa skaņām uz augšu, vai arī augšupejoša kvarta. Šī intonācija pauž vīrišķību un enerģiju. Džuzepe Verdi šādu intonāciju izmantojis Triumfa maršā.