Radiouztvērēja selektivitāte

Radiouztvērēja selektivitāte raksturo tā spēju izdalīt derīgo signālu daudzu citu signālu vidū, kas vienlaicīgi nonāk uztvērēja ieejā un tiek uzskatīti par traucējumiem. Parasti ar to saprot frekvences selekciju, kuru var realizēt, pateicoties signāla un traucējumu frekvenču atšķirībai. Bez tam ir arī citi selektivitātes veidi. Radiouztvērējos tiek normēta selektivitāte uztveršanas blakus kanālos, kuri savukārt ir blakus kanāls, spoguļkanāls un starpfrekvences kanāls.

Par kvalitatīvo mērvienību kalpo traucējošā signāla līmenis, kura gadījumā tā ietekme uz derīgo signālu ir mazāka par pieļauto normu. Parasti šis lielums tehniskā dokumentācijā izteikts decibelos. Selektivitāte blakus kanālā amplitūdas modulācijas gadījumā, tas ir, garo viļņu (GV, LW), vidējo viļņu (W, MW) un īso viļņu (IV, SW) diapazonos, tiek vērtēta pēc uztvertā traucējuma nomākšanas frekvencē, kas atšķiras no uztvertā derīgā signāla par ±9 kHz vai ±10 kHz atkarībā no ģeneratora īpatnībām. Frekvenču modulētā signāla (FM) uztvērējos ultraīso viļņu (UIV) diapazonā izskaņošanu izdara uz vienu vai otru pusi par ±120 vai ±180 kHz.

Selektivitāti spoguļa kanālā raksturo signālu vājinājums, kuri frekvencē atšķiras no galvenā, iestādītā, signāla par divkāršu starpfrekvences lielumu.

Selektivitāte starpfrekvences kanālā raksturo uztvērēja spēju vājināt signālu, kura frekvence vienāda ar starpfrekvenci — 465 kHz.