Rīgas Ēbelmuižas pamatskola
Rīgas Ēbelmuižas pamatskola ir specializēta internātskola bērniem ar dzirdes traucējumiem, kas atrodas Ziepniekkalnā, Rīgā. Tā dibināta 1839. gadā kā Rīgas Kurlmēmo skola, tādējādi skola ir vecākā pašlaik pastāvošā šāda veida skola Baltijā. Tā ir vienīgā specializētā skola Latvijā, kurā izglītība tiek nodrošināta nedzirdīgiem bērniem (Valmierā ir skola vājdzirdīgiem bērniem). Līdz 2019./2020. mācību gadam skolas nosaukums bija Rīgas internātvidusskola bērniem ar dzirdes traucējumiem.
| Rīgas Ēbelmuižas pamatskola | |
|---|---|
| Atrašanās vieta | |
  Rīgas Ēbelmuižas pamatskola | |
| Graudu ielā 21, Rīga, Latvija | |
| Koordinātas | 56°54′42″N 24°06′08″E / 56.91167°N 24.10222°EKoordinātas: 56°54′42″N 24°06′08″E / 56.91167°N 24.10222°E |
| Informācija | |
| Skolas tips | Rīgas pašvaldības finansējums, specializētā pamatskola |
| Atvērta | 1839. gadā (valdības apstiprināta 1840. gadā) |
| Direktors | Kristiāna Pauniņa |
| Skolēnu skaits | 87 (2017) |
| Valodas | latviešu |
| Mājaslapa |
rnbi |
Vēsture
labot šo sadaļuPriekšvēsture
labot šo sadaļuInterese par nedzirdīgo izglītošanu Vidzemes guberņā radās 19. gadsimta sākumā. Par to iestājās pedagogs un mācītājs Johans Augusts Leberehts Albanuss, kas pildīja arī Vidzemes guberņas skolu direktora pienākumus. 1805. gadā viņš lūdza Vidzemes mācītājus iesūtīt ziņas par nedzirdīgajiem bērniem. Rezultātā secināja, ka Vidzemē, ieskaitot Rīgu, ir vismaz 360 šādu bērnu. J. A. L. Albanuss interesējās par jaunākajām tendencēm un atklājumiem pedagoģijā, 1806. gadā iepazinās ar Berlīnes nedzirdīgo skolas darbību un vēlējās, lai tiktu atvērta līdzīga skola Vidzemē, ko drīz nodibināja berlīnietis Karls Augusts Jakobi. Privātā Jakobi nedzirdīgo skola Rīgā tika nosaukta par kurlmēmo institūtu un sāka darbu 1809. gada janvārī Pils ielā. Tā bija pirmā šāda veida skola Baltijā. Skolēni tika mācīti pēc skaņu metodes, kas bija izplatīta Vācijā un kuru bija apguvuši vācu skolotāji. Skolā mācījās turīgo iedzīvotāju bērni. Jakobi nodibinātā privātskola pastāvēja vien dažus gadus.[1]
Sabiedrībā pamazām nostiprinājās uzskats, ka nedzirdīgajiem kā sabiedrības daļai ar īpašām vajadzībām ir jābauda tās pašas tiesības kā viņu līdzcilvēkiem, ka viņiem izglītība ir tikpat nepieciešama kā dzirdīgajiem, bet Vidzemē un Kurzemē nebija nevienas nedzirdīgo skolas. Izglītību atbalstīja Rīgas Literāri praktiskā pilsoņu savienība un tās biedri, kas sāka interesēties, ko varētu darīt nedzirdīgu bērnu labā. 1832. gada 24. janvārī tika atklāta privātā Bornhaupta un Zensa mācību iestāde nedzirdīgajiem ar vācu mācību valodu, ko dibināja Tērbatas Universitātes un Rostokas Universitātes absolvents Karls Frīdrihs Bornhaupts un nedzirdīgais Daniels Heinrihs no Vācijas. Sākumā skolā mācījās astoņi zēni, bet 1833. gadā — trīspadsmit, tāpēc darbā tika pieņemti vēl divi skolotāji. Pedagogs Zenss strādāja pēc „franču metodes” — skolēnus ar zīmju valodas palīdzību iemācīja rakstīt, un nedzirdīgie ar dzirdīgajiem varēja sazināties rakstiski. Sākumā jaunā skola darbojās sekmīgi, taču pēc tās vadītāja K. F. Bornhaupta saslimšanas tās vadību nācās uzņemties skolotājam Zensam, kuram jaunais amats nepadevās. Bagātākie vecāki savus bērnus no skolas izņēma, tādēļ skolai pietrūka līdzekļu un to slēdza.[1]
Dibināšana un pirmie darbības gadi
labot šo sadaļuRīgas Literāri praktiskā pilsoņu savienība atbalstīja izglītību, taču toreiz skolas nefinansēja un Bornhaupta un Zensa nedzirdīgo skolu savā pārziņā nepārņēma. Pēc savienības biedra Frīdriha Merķeļa ierosinājuma 1839. gada 25. aprīlī biedrība nolēma dibināt skolu abu dzimumu nedzirdīgajiem. Lēmumu atbalstīja savienības sēde 1839. gada 26. septembrī, kas tiek uzskatīts par skolas dibināšanas datumu. Krievijas Tautas apgaismības ministrija savu atļauju skolas darbībai deva 1840. gada 21. februārī, un tā varēja sākt darbu. Daļa līdzekļu nāca no savienības kases, daļa no Vidzemes bruņniecības sarūpētās naudas un kāda testamentāra novēlējuma, bet pārējā summa bija jāsedz ar vecāku iemaksām. Skolas oficiālais nosaukums bija Rīgas Kurlmēmo skola, jo visus nedzirdīgos turpināja saukt par kurlmēmajiem. Tai bija sava kuratorija, kuras locekļi bija izglītoti un Tērbatā studējuši vīri, kas rūpējās par skolas finansēm un sekmīgu darbību. Skolotāju atrada savienības uzturētajā bāreņu skolā. Vācijā izglītotais Frīdrihs Augusts Arnolds priekšpusdienās strādāja ar bāreņu skolas audzēkņiem, bet pēcpusdienās mācīja nedzirdīgos. Mācību valoda bija vācu un, lai piesaistītu sabiedrības finansiālu atbalstu, tika rīkoti atklātie nedzirdīgo skolēnu eksāmeni. Sākumā skolā bija tikai trīs audzēkņi, 1841. gadā to bija jau astoņi. Skola piedzīvoja izaugsmi un guva atbalstu sabiedrībā, taču F. A. Arnolds slimības dēļ 1844. gadā skolotāja darbu Rīgā pameta. Skolu uz vairākiem mēnešiem slēdza, jo nebija skolotāja. Nākamie Vācijā augušie skolotāji V. Bergs un K. Linke strādāja visai īsu laiku, un viņu darbs nebija viegls, jo daudzi audzēkņi skolu apmeklēja neregulāri, atšķirīgs bija viņu zināšanu līmenis un vecums — no 7 līdz 17 gadiem. Ap 12—15 skolēni netika dalīti pa grupām vai klasēm un nespēja sasniegt augstu zināšanu līmeni, bet algot vairāk skolotāju biedrība nevarēja.[1]
Jauns periods iestājās 1847. gadā, kad par skolotāju ataicināja Frīdrihu Placu no Vācijas. Viņam pedagoģiskais darbs neveicās, tas uzlabojās tikai 19. gadsimta 50. gados pēc pieredzes apmaiņas Berlīnes nedzirdīgo skolā. Paralēli 1854. gadā viņš nodibināja Rīgā dziedinātavu-skolu bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tā atradās F. Placa mājā, uz kurieni drīz vien pārcēlās arī nedzirdīgo skola. Kad pēc nepilniem 17 darba gadiem ar nedzirdīgajiem skolotājs F. Placs aizgāja mūžībā, dažus mēnešus viņa darbu ar jaunākajiem bērniem turpināja sieva. 1864./65. mācību gadā skola nedarbojās, jo mēģinājumi atrast kādu citu skolotāju bija neveiksmīgi.[1]
Izaugsmes periods
labot šo sadaļuBūtiskas izmaiņas surdopedagoģijā sākās 1866. gadā, kad par nedzirdīgo skolotāju sāka strādāt šveicietis Jakobs Gotfrīds Štincī (1835—1879), ko uzskata par šīs zinātnes pamatlicēju Baltijā. Jaunais skolotājs Štincī Rīgas skolēnus pieradināja pie kārtības un pieprasīja regulāru skolas apmeklējumu. Viņš bija ļoti reliģioza personība, kas savā darbībā balstījās uz piētisma idejām, un darbu Rīgā uzskatīja par savu pienākumu, kam veltīja tam visu atlikušo dzīvi. J. G. Štincī panāca, ka pie skolas sāk darboties arī internāts, un skolā varēja mācīties ne tikai rīdzinieki. 1877. gadā no pieciem skolas internātā dzīvojošiem skolēniem divi nāca no laukiem. Toreiz reti kurš no vecākiem varēja samaksāt par bērnu skološanu un vairumam skolēnu mācības sedza sabiedrība. Izmantojot savu un Eiropas pieredzi, pedagogs Štincī novērsa vairākas nepilnības — tika ieviesta astoņgadīga mācību programma, tika noteikts, ka uzņems 7 līdz 12 gadus (vēlāk 10) vecus bērnus un tikai semestra sākumā. Taču nabadzīgās ģimenes bieži vien bērnus no skolas izņēma, tādēļ pilnu kursu un kvalitatīvu izglītību bērni neieguva. Tikai 1875. gadā skolu beidza pirmā skolniece, kas bija apguvusi pilnu kursu. Tā kā nedzirdīgo skolai savu telpu nebija, tā vairākkārt mainīja telpas.[1]
Skolotājs J. G. Štincī 1879. gada vasarā pēkšņi nomira, tāpēc bija jāmeklē jauns vadītājs, ko atkal darīja Šveicē. No 1879. līdz 1887. gadam skolu vadīja Teodors Eters un viņa laikā zēniem sāka mācīt darbmācību. 1888. gadā skolu sāka vadīt Štincī sagatavotais skolotājs, Vidzemes skolotāju semināra absolvents latvietis Eduards Inzelbergs. Līdz ar jauno skolas vadītāju skolā ienāca Brāļu draudžu idejas. Skolēni tika audzināti reliģiskā garā, un liela loma skolas darbībā bija evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Tā kā skola arvien strādāja īrētās telpās, tika nolemts celt speciālu ēku tās vajadzībām Marijas ielā 40. To uzcēla 1899. gadā. E. Inzelbergs apmeklēja nedzirdīgo skolas ārzemēs, piedalījās surdopedagogu kongresos, un 1905. gadā pie skolas tika nodibināts arī bērnudārzs. Lai gan liela daļa skolēnu bija latvieši, mācību valoda skolā bija vācu, jo to uzturēja vācu biedrība. Tā 1888. gadā no 37 skolēniem bija 17 latvieši un 12 vācieši, bet 1910. gadā — 26 latvieši un 24 vācieši. Mācījās arī citu tautību bērni, kā ebreji, mazāk arī poļi un krievi. Nodrošināt bērnu mācīšanu atbilstoši viņu ģimenēs lietotajām valodām nebija iespējams, jo tas bija ļoti dārgi un skolēnu skaits bija neliels. Nodomu atvērt skolu latviešu nedzirdīgajiem bērniem izjauca Pirmais pasaules karš. Skola turpināja darboties arī kara gados, kad skolēnu skaits samazinājās — 1910. gadā skolā mācījās 79 audzēkņi, 1916. gadā — tikai 44.[1]
Latvijas neatkarības periods
labot šo sadaļuLai gan Rīgas Kurlmēmo skola darbību nemiera laikos nepārtrauca, Latvijas valdība nevarēja uzreiz atrisināt visus ar skolām saistītos jautājumus. Rīgas skola nonāca smagā finansiālā situācijā, tāpēc to 1919. gadā sākumā pārņēma Rīgas pilsēta. Galvenās izmaiņas saistītas ar mācību valodu — līdzās vācu mācību valodai parādījās arī latviešu valoda. Skolā abu valodu nodaļas pastāvēja līdz pat 1936. gadam, kad vācu nodaļu slēdza. Skolā abu valodu plūsmās mācījās arī cittautieši. Piemēram, 1926./27. mācību gadā no 49 skolēniem bija 41 latvietis, bet 1936./37. mācību gadā no 58 skolēniem bija 32 latvieši, septiņi vācieši, pa sešiem poļiem un krieviem, pieci ebreji un divi lietuvieši. Līdz 1929. gadam skolu turpināja vadīt E. Inzelbergs.[1]
Otrais pasaules karš un padomju periods
labot šo sadaļuRīgas skola darbojās arī Otrā pasaules kara gados, taču skolēnu skaits strauji samazinājās. Kopš 1941. gada tajā tika uzņemti audzēkņi no visas Latvijas.[1]
Padomju laikā, 20. gadsimta 50.— 60. gados, no nedzirdīgo bērnu skolu nosaukumiem pazuda vārds „kurlmēmais”, kas tika aizstāts ar „nedzirdīgais”. Tā 1962. gada novembrī skola kļuva par Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolu. Šajā laika periodā auga pedagogu kvalifikācija.[1]
Mūsdienu attīstība
labot šo sadaļu1990. gadā Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātskola kļuva par vienīgo skolu nedzirdīgajiem valstī, jo Rēzeknes Nedzirdīgo bērnu internātskolu reorganizēja par Rēzeknes Logopēdisko internātskolu. Surdopedagogi Rīgā 20. gadsimta 90. gados sāka strādāt ar totālās komunikācijas metodi, ļoti aktīvi visā mācību procesā izmantojot zīmju valodu. Skolā sāka strādāt arī nedzirdīgi pedagogi. Lielākajai daļai pedagogu bija augstākā izglītība nedzirdīgo pedagoģijā. Zīmju valodā tika apmācīti arī skolas tehniskie darbinieki. 2006. gadā skolu pārdēvēja par Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolu. Visā šajā laika posmā pastāvīgi samazinājies skolēnu skaits: 1994./95. mācību gadā mācījās 195 skolēni, bet, uzsākot 2012./13. mācību gadu, — tikai 100.[1]
2009. gada 30. jūlijā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja lēma par skolas pārcelšanu uz ēku Ziepniekkalnā ar 2010. gada 1. decembri, kā iemeslu minot privātīpašumā esošo ēku (internāta ēkas) atbrīvošanu.[2] Mācības tajā sākās 2011. gada 1. septembrī. Šajā gadā skola arī ieguva nosaukumu Rīgas internātvidusskola bērniem ar dzirdes traucējumiem un vidusskolas statusu.
Skolas vēsturiskā ēka
labot šo sadaļuNo 1899. līdz 2011. gadam skola atradās pilsētas centrā, Aleksandra Čaka ielā 42 (oriģināli Marijas ielā 40). 1894. gadā Rīgas Literāri praktiskā pilsoņu savienība nopirka no kādas pilsones māju un zemes gabalu. Skolu cēla par Rīgas vācu draudzēs vāktajiem ziedojumiem, bet ar to nepietika. Vairāki lieli ziedojumi tika saņemti no privātpersonām, piemēram, no Āfrikas pētnieka Georga Augusta Šveinfurta, kura vecākais dēls Aleksandrs Šveinfurts cieta no progresējošas dzirdes pasliktināšanās. Eklektikas stila skolas ēku uzbūvēja 1899. gadā pēc arhitekta Otto Hofmaņa projekta.[1]
Pēc skolas pārcelšanās uz Ziepniekkalnu Rīgas Domei piederošā skolas ēka tika atjaunota un nodota izmantošanai SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, kur patlaban atrodas uzņēmuma adminstrācija. Aiz skolas ēkas atrodas kādreizējā internāta ēka, celta padomju okupācijas periodā.
Skolas tagadējā ēka
labot šo sadaļuPašreizējā ēka Graudu ielā 21, Ziepniekkalnā celta 1962. gadā.[3] Tajā līdz 2010. gada 1. septembrim atradās Rīgas 7. internātpamatskola. Laika posmā starp 7. internātpamatskolas pārcelšanos un Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas ievākšanos skolā tika veikta renovācija. 2011. gada 1. septembrī šajā vietā tika uzsāktas mācības.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Alīda Zigmunde. Nedzirdīgo izglītības vēsturiskā attīstība Latvijā[novecojusi saite]. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 2014. 1/2(68), 28.—43.
- ↑ «Pēc garām diskusijām Rīgas domnieki atbalsta 16 skolu likvidēšanu». Jauns.lv. 2009-07-30. Skatīts: 2018-07-18.
- ↑ «Rīgas 7. internātpamatskola». www.izglitiba-kultura.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-11-06. Skatīts: 2018-07-18.
- ↑ Ivars Kalniņš. «1. septembrī Graudu ielā 21 atvēra durvis mūsdienīga Rīgas nedzirdīgo bērnu internātpamatskola - Latvijas Nedzirdīgo savienība». www.lns.lv, 2018-09-11. Skatīts: 2018-07-18.