Par puspērtiķiem sauc visas primātu (Primates) sugas, kuras pieder slapjdeguna pērtiķu (Strepsirrhini) apakškārtai, kā arī tarsiju dzimtas (Tarsiidae) sugas no sausdeguna pērtiķu (Haplorrhini) apakškārtas.[1] Ir pieņemts uzskatīt, ka puspērtiķi ir primitīvāki nekā pērtiķi un cilvēkpērtiķi.

Puspērtiķi
Kaķu lemurs (Lemur catta)
Kaķu lemurs (Lemur catta)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)

Pirms neilga laika visi puspērtiķi bija apvienoti vienā puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae). Tomēr DNS pētījumi un atklājumi ir ieviesuši izmaiņas primātu klasifikācijā. Puspērtiķi tika sadalīti divās daļās: slapjdegunu pērtiķu apakškārtā un tarsiju dzimtā, kura tika sistematizēta sausdeguna pērtiķu apakškārtā.

Puspērtiķi ir sastopami Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Turklāt visi primāti, kas dzīvo Madagaskarā, ir puspērtiķi.

Pēc pazīmju kompleksa puspērtiķi ir uz robežas starp kukaiņēdājiem un pērtiķiem.[1] Apmēram 75% no puspērtiķiem ir nakts dzīvnieki, un kā visiem nakts dzīvniekiem puspērtiķiem, ieskaitot arī tos, kuri ir aktīvi dienā, acī ir gaismas membrāna (tapetum lucidum), kas nodrošina gaismas atstarošanos, uzlabojot redzi tumsā. Šāds gaismas paklājs iztrūkst tikai tarsijiem, kas ir viena no īpašībām, kas norāda uz tarsiju tuvāko radniecību ar pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem, nekā ar pārējiem puspērtiķiem. Visiem puspērtiķiem ir ļoti laba dzirde, un to ausis ir kustīgas, ar iespēju tās kustināt neatkarīgi vienu no otras.

Visi puspērtiķi, izņemot tarsiji ir spējīgi paši saražot C vitamīnu. Turpretī tarsijiem, pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem C vitamīns ir jāuzņem ar barību.[2]

Klasifikācija

labot šo sadaļu

Sekojošā klasifikācija atspoguļo puspērtiķu sistemātiku primātu klasifikācijā.

  1. 1,0 1,1 «Par primātu latvisko nosaukumu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 5. septembrī. Skatīts: 2010. gada 12. augustā.
  2. Pollock JI, Mullin RJ (May 1987). "Vitamin C biosynthesis in prosimians: evidence for the anthropoid affinity of Tarsius". Am J Phys Anthropol 73 (1): 65–70. doi:10.1002/ajpa.1330730106