Pomerānijas Elizabete Magdalēna
Pomerānijas Elizabete Magdalēna, Kurzemes hercogiene (vācu Elisabeth Magdalena von Pommern, 1580–1649) bija Pomerānijas princese un Kurzemes hercogiene, hercoga Frīdriha sieva.
| Pomerānijas Elizabete Magdalēna Elisabeth Magdalena von Pommern | |
|---|---|
 | |
| Kurzemes un Zemgales hercogiene | |
| 1600. gada 14. maijs — 1649. gada 23. februāris | |
| Dzimis |
1580. gada 17. aprīlī Volgaste, Pomerānijas hercogiste (tagad  Vācija) |
| Miris |
1649. gada 23. februārī (68 gadu vecumā) Dobele, .svg){kind=small} Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad  Latvija) |
| Apglabāts | Jelgavas pils kapenes |
| Dzīvesbiedre | Frīdrihs Ketlers |
| Dinastija | Grifu dinastija |
| Tēvs | Ernests Ludvigs no Pomerānijas-Volgastes |
| Māte | Sofija Hedviga no Braunšveigas-Līneburgas |
| Reliģija | Luterānisms |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimusi 1580. gada 17. aprīlī Volgastes pilī Pomerānijas-Volgastes hercoga Ernesta Ludviga un viņa sievas Sofijas Hedvigas, dzimušas Braunšveigas-Līneburgas princeses, ģimenē.
1600. gada 14. maijā viņa Volgastē apprecējās ar hercogu Frīdrihu un no vīra saņēma dāvanā Dobeles pili, Jumpravmuižu, Mežmuižu, Ozolmuižu un citas, kopā vairāk nekā 20 muižu. Viņas pūra kopējā vērtība pārsniedza 50 000 dālderu. Atsevišķā sarakstā uzskaitītas dāvanas Elizabetei Magdalēnai no viņas radiem un Pomerānijas pilsētām. Piemēram, māte viņai dāvinājusi kaklarotu ar dimantiem, pērlēm un grifa figūru, aizbildnis – rotu „ar papagaili”, bet brālis hercogs Filips Jūliuss – kaklarotu ar Pomerānijas un Braunšveigas ģerboņiem.[1]
Viņas mentalitāti lielā mērā ietekmēja sava laika uzskati, – viņa sirsnīgi ticēja Dievam, bet tāpat arī velnam, raganām un burvestībām. Taču tas netraucēja hercogienei aktīvi iesaistīties politikā.[1]
Poļu-zviedru kara laikā zviedri ieņēma Jelgavas pili, un pēc tā Elizabete Magdalēna iesniedza zaudējumu uzskaitījumu, kurā minēti ar pērlēm un zeltu izšūti apģērbi, auduma tapetes, aizkari, segas, gultasveļa, sešas gultas ar baldahīniem, melnkoka spogulis sudraba ietvarā u.c. Īpaši atzīmēts Jelgavas Trīsvienības baznīcai pasūtītais altāris ar hercogienes un hercoga Frīdriha skulptūrām pilnā augumā 2000 guldeņu vērtībā, ko zviedri nolaupījuši Rīgā akmeņkaļa darbnīcā. Kopējais zaudējumu apjoms sasniedza 29 830 guldeņu jeb florīnu.[1]
1622. gada Jelgavas pamiera sarunu laikā, atbalstot hercoga Frīdriha centienus nodrošināt Kurzemes un Zemgales neitralitāti Poļu-zviedru karā, viņa izvērsa plašu saraksti ar dažādu valstu valdniekiem un viņu sievām.[2]
Kopš 1625. g. rudens Jelgavas pils atradās zviedru rokās. Lai gan 1629. g. septembrī Altmarkā noslēgtais pamiers paredzēja, ka zviedriem jāatdod ieņemtās Kurzemes teritorijas bez kādiem noteikumiem, Gustavs II Ādolfs Jelgavas pils atdošanu saistīja ar virkni prasību, to vidū ar hercogistei neizdevīgu robežu un muitas līgumu noslēgšanu. Elizabete Magdalēna meklēja palīdzību šajā lietā pie Zviedrijas kanclera grāfa Aksela Uksenšērnas (1583–1654) meitas un zviedru karavadoņa Gustava Hūrna (Horn; 1592–1657) sievas Kristīnes (1609–1631). Viņa raksta hercogienei, ka pēc viņas lūguma mēģinājusi likt lietā visu savu ietekmi, lai noskaņotu vīru par labu Kurzemes hercogu namam. Hūrns esot atbildējis, ka viņš labprāt atdotu atpakaļ hercogam zviedru ieņemto Jelgavas pili, tomēr karalis pret to iebilstot.[1] Pēc tā Elizabete Magdalēna meklēja palīdzību pie citas dāmas, kas bija Eba Brahe, zviedru karavadoņa un valdības locekļa, grāfa Jakoba Delagardija sieva. Ebai pirms 1618. g. notikušajām laulībām ar Delagardiju bijuši tuvi sakari ar karali Gustavu II Ādolfu un arī pēc tam viņa saglabājusi savu ietekmi galmā.[1]
1636. g. 23. augustā Zviedrijas valdība bija apsolījusi izmaksāt Kurzemes hercogienei kompensāciju par karā nodarītajiem zaudējumiem, kas sastādīja 18 000 poļu florīnu jeb guldeņu sešu gadu laikā, vai ik gadu 1. janvārī 3000 florīnu jeb 1000 dālderu. Tomēr solījuma izpilde kavējās. Tādēļ hercogiene vairākkārt vērsās ar lūgumiem un atgādinājumiem par izmaksu. Atbildot uz hercogienes lūgumu, Zviedrijas karaliene-atraitne Marija Eleonora rakstīja, ka Zviedrijas pavaldoņu valdība jau devusi rīkojumu Rīgas portorija prefektam jeb pārvaldniekam par norunātās summas piešķiršanu hercogienei.[1] Marijas Eleonoras tēvs bija Brandenburgas kūrfirsts un Prūsijas reģents Johans Sigismunds (1572–1619), bet māte – Kurzemes hercoga Vilhelma sievas Sofijas vecākā māsa Anna (1576–1625). Tādējādi viņa bija hercoga Jēkaba māsīca.[1]
Turpmākajā laikā Elizabete Magdalēna saņēma daļu no minētās summas, taču vēl 1643. g. rudenī lūdza izmaksāt viņai atlikušos 6000 florīnus, jo pēdējos divos gados naudu atkal nebija saņēmusi.
Īpaši nozīmīga hercogienes dzīvē bija viņas atraitnes tiesa – Dobeles pils un muiža. Pēc hercoga Frīdriha nāves un Jēkaba nākšanas tronī (1642. g.) pils kompleksā pēc hercogienes rīkojuma veica apjomīgus celtniecības un labiekārtošanas darbus. Uz dzīvi Dobeles pilī Elizabete Magdalēna pārcēlās 1643. g. novembrī.[1]
1646. gada 15. septembrī hercogiene deva rīkojumu dibināt pilsētiņu, kuru par godu mirušajam vīram, hercogam Frīdriham, viņa nosauca par Frīdrihštati.[1]
Mirusi Dobeles pilī 1649. gada 23. februārī, apglabāta līdzās vīram Jelgavas pils kapenēs.[1]
Savā testamentā hercogiene vēlējās, lai viņu apbedītu Jelgavas pils baznīcas hercogu kapenēs un lai sēru ceremoniju vadītu galma mācītājs Georgs Mancelis. Par savu vienīgo mantinieku Elizabete Magdalēna iecēla vīru – hercogu Frīdrihu. Tika izteikta arī prasība izgatavot un uzstādīt altāri Jelgavas Trīsvienības baznīcā gadījumā, ja viņa to nepagūtu izdarīt savas dzīves laikā, uzskaitīti novēlējumi Jelgavas baznīcām, nabagmājai, atraitņu patversmei, tāpat arī mācītājiem, galminiekiem, muižu pārvaldniekiem un kalpotājiem.[3]
Vaļasprieki
labot šo sadaļuElizabete Magdalēna rūpīgi uzraudzīja savu muižu saimniecību. Muižu pārvaldniekiem bija jāiesniedz atskaites hercogienei vairākas reizes nedēļā un jāsaskaņo visi darbi. Hercogienes muižās liela vērība tika veltīta dārzkopībai un ārstniecības augu audzēšanai, kurus izmantoja ārstniecības līdzekļu gatavošanai.[1]
Viņai bija sarakste ar Zviedrijas galma ārstu Hermanu Konringu, kurš pēc hercogienes lūguma sagādājis minerālūdeni ģikts un vēdera kaišu ārstēšanai, solot to nosūtīt uz Kurzemi ozolkoka mucās. Viņš iesaka lietot šo ūdeni gan iekšķīgi, gan ārīgi, t. sk. pirtī. Ja hercogienei pirts nebūtu, ārsts bija gatavs paskaidrot, kā to būvēt. Kuņģa stiprināšanai viņš ieteica maltītes laikā dzert Reinas vīnu.[1]
Elizabete Magdalēna arī sadraudzējas ar Johanu Heveliusu, kas bija mediķis un dabaszinātnieks, un no 1631. g. Rīgas pilsētas ārsts, pasniedzējs Rīgas Domskolas ģimnāzijā un hercogienes galma ārsts.[1]