Pjotrs Romanovskis (krievu: Пётр Арсеньевич Романовский; 1892. gada 29. jūlijs, Sanktpēterburga - 1964. gada 1. marts, Maskava) bija padomju starptautiskais meistars šahā (IM, 1950), FIDE starptautiskais arbitrs (1951), PSRS nopelniem bagātais sporta meistars (1934), PSRS nopelniem bagātais treneris (1957). Divkārtējs PSRS čempions šahā (1923, 1927).

Pjotrs Romanovskis
Пётр Арсеньевич Романовский
Pjotrs Romanovskis
Pjotrs Romanovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 29. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1964. gada 1. martā (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Nodarbošanās šahists

Agrīnā karjera labot šo sadaļu

Romanovska pirmais lielais panākums bijusi dalīta 4. vieta Sanktpēterburgas šaha turnīrā 1908. gadā. 1914. gada vasarā piedalījies starptautiskajā turnīrā Manheimā, kurš netika pabeigts, jo sākās Pirmais pasaules karš. Kā Krievijas impērijas pavalstnieks kopā ar Aleksandru Aļehinu, Jefimu Bogoļubovu un citiem krievu šahistiem viņš tika internēts. Vācijā Romanovskis piedalījās krievu gūstekņu turnīros Tribergā (Švarcvalde). Ar Sarkanā Krusta palīdzību 1915. gada pavasarī atgriezies Krievijā, kur sniedzis daudzus simultānspēles seansus, lai savāktu līdzekļus pārējo internēto šahistu atbrīvošanai.

PSRS čempions labot šo sadaļu

Pēc Pirmā pasaules kara Krievijā atjaunojās šaha dzīve, un Romanovskis aktīvi piedalījās turnīros. Pirmajā PSRS šaha čempionātā 1920. gadā viņš palika otrais aiz Aleksandra Aļehina.[1] Otrajā PSRS šaha čempionātā 1923. gadā Romanovskis izcīnīja uzvaru.[2] Šo panākumu izdodas atkārtot arī 1927. gadā, kad uzvara tika dalīta ar Fjodoru Bogatirčuku.[3] Tāpat Romanovskis dalīja uzvaru Ļeņingradas šaha čempionātā 1925,[4] bet 1927. gadā bija pirmais spēcīgā Ļeņingradas meistaru turnīrā.[5] No Romanovska sasniegumiem starptautiskajos turnīros jāatzīmē dalīta 7.-8. vieta Maskavas šaha turnīrā 1925. gadā (kopā ar Rihardu Retī)[6] un dalīta 2.-3. vieta Ļeņingradas starptautiskajā šaha turnīrā 1934. gadā, kurā viņam izdevās apsteigt Maksi Eivi, kas pēc gada kļuva par Pasaules čempionu šahā.[7] 1935. gadā par panākumiem šaha attīstībā Romanovskis kā pirmais šahists saņem PSRS nopelniem bagātā sporta meistara nosaukumu. 1930. gados bijis pazīstams arī kā šaha pedagogs. Viena no viņa audzēknēm bija nākamā Pasaules čempione šahā Ludmila Rudenko. Otrā pasaules kara laikā Romanovskis pārdzīvoja Ļeņingradas blokādi, kurā viņš zaudēja lielāko daļu savu tuvinieku.

Lielmeistara nosaukuma pretendents labot šo sadaļu

Pēc Otrā pasaules kara Romanovskis vairs nepiedalījās nozīmīgos šaha turnīros. Kad FIDE 1950. gadu sākumā daudziem pazīstamiem šahistiem piešķīra starptautiskos nosaukumus par iepriekšējo gadu nopelniem, Romanovskis netika aizmirsts - viņš kļuva par starptautisko meistaru (IM, 1950) un starptautisko arbitru (1951). 1954. gadā Romanovskis kā PSRS 1927. gada šaha čempions varēja kļūt arī par starptautisko lielmeistaru, taču PSRS šaha federācija noraidīja šo iespēju, jo tādā gadījumā lielmeistara nosaukums būtu jāpiešķir arī Fjodoram Bogatirčukam, kas Otrā Pasaules kara laikā bija kļuvis par ģenerāļa Vlasova līdzgaitnieku, bet pēc kara dzīvoja Kanādā.

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu