Pjērs Trido

Kanādas premjerministrs no 1980. līdz 1984. gadam

Žozefs Filips Pjērs Īvs Eliots Trido (franču: Joseph Philippe Pierre Yves Elliott Trudeau; 1919. gada 18. oktobris2000. gada 28. septembris), bieži saukts arī tikai iniciāļos PET,[1][2][3] bija Kanādas politiķis, 15. Kanādas premjerministrs (1968—1979 un 1980—1984). Ar amatā pavadītiem 15 gadiem un 164 dienām viņš ir trešais amatā ilgāko laiku pavadījušais Kanādas premjerministrs.

Pjērs Eliots Trido
Pierre Elliott Trudeau
Pjērs Trido 1980. gadā
Kanādas premjerministrs
Amatā
1980. gada 3. marts — 1984. gada 30. jūnijs
Monarhs Elizabete II
Priekštecis Džo Klārks
Pēctecis Džons Tērners
Amatā
1968. gada 20. aprīlis — 1979. gada 4. jūnijs
Monarhs Elizabete II
Priekštecis Lesters Pīrsons
Pēctecis Džo Klārks

Dzimšanas dati 1919. gada 18. oktobrī
Valsts karogs: Kanāda Monreāla, Kvebeka, Kanāda
Miršanas dati 2000. gada 28. septembrī (80 gadu vecumā)
Valsts karogs: Kanāda Monreāla, Kvebeka, Kanāda
Politiskā partija Kanādas liberālā partija
Tēvs Šarls Emils Trido
Māte Greisa Eliota
Dzīvesbiedrs(-e) Margareta Sinklēra (1971–1984, šķīrušies 1977. gadā)
Bērni 4 (ieskaitot Žistēnu Trido)
Profesija jurists, advokāts, akadēmiķis, žurnālists, politiķis
Augstskola
Reliģija Romas Katoļu baznīca
Paraksts

Trido atpazīstamību ieguva kā jurists, intelektuālis un Kvebekas politikas aktīvists. 1960. gados viņš uzsāka darbību federālajā politikā, pievienojoties Kanādas liberālajai partijai. Viņš kļuva par Lestera Pīrsona parlamentāro sekretāru un vēlāk kļuva par tieslietu ministru viņa valdībā. Trido kļuva par plašsaziņas līdzekļu sensāciju un 1968. gadā pārņēma liberāļu vadību. No 1960. gadu beigām līdz 1980. gadu vidum viņa personība nepieredzētā mērogā dominēja Kanādas politikā. Lai arī viņa moto bija "Saprāts pirms kaisles (angļu: Reason before passion)",[4] viņa personība un politiskā karjera Kanādā izraisīja polarizējošu reakciju.

Trido atbalstītāji uzsver viņa intelektuālo spēku[5] un viņa politisko izmanību, saglabājot tautas vienotību pret Kvebekas neatkarības kustību, tiekot galā ar terorisma krīzi, veicinot vienotas Kanādas identitāti un panākot visaptverošu institucionālo reformu, tostarp oficiālās divvalodības īstenošanu, konstitūcijas izmaiņu īstenošanu, kas panāca pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas un Tiesību un brīvību hartas izveidi.[6] Kritiķi uzsver viņa augstprātību, nepareizu ekonomikas virzību un pārmērīgu lēmumu pieņemšanas centralizāciju, kaitējot Kvebekas kultūrai un prēriju ekonomikai.[7] No politikas viņš aizgāja 1984. gadā, kad viņu nomainīja Džons Tērners.

Viņa vecākais dēls Žistēns Trido 2015. gada federālajās vēlēšanās kļuva par 23. un pašreizējo premjerministru. Žistēns Trido ir pirmais Kanādas premjerministrs, kurš saistīts ar kādu no iepriekšējiem premjerministriem.

  1. Robert Collison. «New books put Trudeaumania in fresh perspective». Toronto Star, 2016-11-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-08-07. Skatīts: 2017-08-07.
  2. «Deborah Coyne, mère de l'enfant illégitime de PET, sera candidate». TVA Nouvelles. Montreal. 2012-06-27. Skatīts: 2017-08-07.
  3. Clairandrée Cauchy. «L'aéroport de Dorval devient l'aéroport PET». Le Devoir (Montreal), 2003-08-23. Skatīts: 2017-08-07.
  4. Kaufman (2000-09-29)
  5. Mallick (2000-09-30), P04. lpp.
  6. The Globe and Mail (2000-09-29), A20. lpp.
  7. Fortin (2000-10-09), A17. lpp.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu