Pirmie cilvēki uz Mēness

"Pirmie cilvēki uz Mēness" (angļu: The First Men in the Moon) ir pazīstamā angļu rakstnieka Herberta Velsa sarakstīts zinātniskās fantastikas romāns, kas publicēts 1901. gadā.

Pirmie cilvēki uz Mēness
Grāmatas latviešu izdevuma vāks
Autors(-i)	Herberts Velss
Oriģinālais nosaukums	The First Men on the Moon
Valoda	angļu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdota	1901
Izdota latviski	1976
Tips	romāns
OCLC	655463

Romāns stāsta par ceļojumu uz Mēnesi, ko divi zemieši (Zemes iedzīvotāji) veic lodveida kosmosa kuģī, izgatavotā no fantastiska materiāla, kas spēj ekranēt gravitāciju — keivorīta (to savā vārdā nosaucis doktors Keivors, viens no romāna galvenajiem varoņiem). Uz Mēness tiek atklāta "selenītu" civilizācija (tā šīs būtnes nosauc zemieši). Romānā aprakstīti varoņu piedzīvojumi uz Mēness un viena no viņiem atgriešanās uz Zemes.

Latviešu valodā grāmatu sērijā "Fantastikas pasaulē" laidusi klajā izdevniecība "Zinātne". Grāmatas latviešu izdevumā iekļauts arī H. Velsa stāsts "Dievu ēdiens".

Sižets

Bedfords ir neveiksmīgs komersants, ko izputinājušas spekulācijas biržā. Lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, viņš sper neparastu soli — noīrē mājiņu klusā lauku apvidū un nolemj uzrakstīt lugu. Taču viņu izved no pacietības kaimiņa īpatnējā dūkšana. Drīz viņi iepazīstas un izrādās, ka kaimiņš ir nedaudz dīvainais doktors Keivors, kas izstrādā jaunu materiālu, spējīgu ekranēt gravitāciju. Vēlāk šis materiāls tiek nosaukts par keivorītu (angļu: cavorite). Veicot eksperimentus, notiek kaut kas līdzīgs sprādzienam un gaiss virs keivorīta plāksnes sāk aizplūst kosmosā. Romāna varoņi izmanto keivorītu, lai uzbūvētu nelielu lodveida kosmosa kuģi, ar kuru aizceļo uz Mēnesi.

Uz Mēness ceļotājus sākumā sagaida vienmuļa ainava. Taču, Saulei uzlecot, Mēness atmosfēra, kas naktī ir sasalusi, sāk kust un iztvaikot. Strauji izaug dažādi dīvaini augi, kas izveido necaurejamus džungļus. Bedfords un Keivors pamet kapsulu un apmaldās biezoknī, kur sastop neparastus radījumus. Pieaugošais izsalkums spiež tos nobaudīt dažus vietējos augus, kas izskatās pēc sēnēm. Drīz pēc tam varoņus pārņem eiforija un sākas halucinācijas.

Zemiešus sagūsta kukaiņveidīgi Mēness cilvēki, tālāk dēvēti par "selenītiem" (Mēness dievietes Selēnas vārdā). Selenīti dzīvo pazemes ("pamēness") alās, Komunikācijai tie izmanto radio.

Pēc kāda laika Bedfordam un Keivoram izdodas izbēgt. Pateicoties pārspēkam, viņi nogalina dažus no saviem sagūstītājiem. Varoņi nokļūst Mēness virspusē un meklē savu kuģi. Viņiem nākas izšķirties, Bedfords atrod kuģi un atgriežas uz Zemes, taču Keivors tiek ievainots un atkal saņemts gūstā. Bedfords ir paņēmis līdzi nedaudz zelta, kas uz Mēness ir brīvi sastopams.

Bedfords piezemējas Anglijā. Kamēr kuģis atstāts bez uzraudzības, kāds ziņkārīgs zēns ielien tajā, aizmirstot aizskrūvēt lūku un aizlido kosmosā (kur gan viņu, gan kuģi, visticamāk, gaida drūms liktenis).

Tikmēr Keivors Mēness iemītnieku sabiedrībā izmanto zināmas brīvības periodu un pat mēģina mācīt selenītiem angļu valodu.

Viņam izdodas piekļūt raidītājam, un viņš nosūta uz Zemi ziņu (izmantojot Morzes ābeci) par savu dzīvi Mēness iekšienē. Keivors necer saņemt atbildes ziņu no Zemes, taču dažiem astronomiem ir izdevies uztvert viņa radiogrammu un tie lūdz Bedforda palīdzību tās atšifrēšanā. Bedfords žurnālā Strand Magazine publicē pārstāstu par viņu ceļojumu, nobeigdams to ar ziņām, kas pa radio saņemtas no Keivora.

Keivors ar pārtraukumiem pa radio paziņo visu, kas ar viņu noticis pēc atkārtotās sagūstīšanas. Viens no viņa ziņojumiem stāsta par tikšanos ar Lielo Lunāru, Mēness valdnieku un pārvaldnieku. Taču dažas viņa pārraides daļas ir nesaprotamas, acīmredzot, selenīti mēģina traucēt viņa radiosakarus.

Keivora pārraides apraujas pusvārdā, kad viņš mēģina zemiešiem atklāt keivorīta izgatavošanas noslēpumu ("Keivorītu gatavo šādi: ņem ...", "...vēlīgi"). Bedfords iztēlojas. kā Keivors tobrīd izmisīgi pretojas selenītiem, kas velk viņu prom no raidītāja.

Zinātniskā ticamība

Pjotrs Makoveckis grāmatā "Izlobi kodolu!" kritizē romānā "Pirmie cilvēki uz Mēness" aprakstīto parādību un notikumu zinātnisko pamatojumu. Pirmkārt, jau apmēram simt metru virs keivorīta plāksnes radusies vilkme būtu pārāk vāja un atmosfēras aizplūšana kosmosā nenotiktu. Diez vai arī izdotos ar keivorīta palīdzību uzbūvēt pietiekami efektīvu kosmosa kuģi — tā cēlējspēks daudz neatšķirtos no parasta aerostata cēlējspēka, un ceļojums uz Mēnesi, ņemot vērā arī Zemes atmosfēras aerodinamisko pretestību, būtu daudz ilgāks, nekā aprakstīts grāmatā. Interesants efekts varētu rasties, cilvēkam uzkāpjot uz keivorīta plāksnes, jo viņam nāktos pārvarēt potenciāla barjeru.

Velsa aprakstītās Mēness atmosfēras īpatnības (aukstajā gadalaikā, ja uz Mēness tāds būtu iespējams, notiekoša sasalšana un izkrišana uz planētas virsmas) mūsdienās tiek piedēvētas Plutonam. Ideja, ka Mēness virsma dienā ir ļoti karsta, bet naktī — ļoti auksta, atbilst realitātei. Taču Mēness virsmas temperatūra naktī nenokrītas tik zemu, lai sasaltu atmosfērā esošais skābeklis vai slāpeklis (pieņemot, ka iedomātā Mēness atmosfēra līdzīga Zemes atmosfērai) un netuvojas absolūtajai nullei, kā to bija pieļāvis Velss.

Neiespējami ir arī tas, ka uz debess ķermeņa ar tik skarbu klimatu, kur sals daudzkārt pārsniedz uz Zemes sastopamo, cilvēks varētu ilgāku laiku eksistēt.

Visticamāk, nav iespējams arī materiāls, kas spētu ekranēt gravitāciju.

Ekranizācijas

Romāns ticis ekranizēts četras reizes — 1902., 1919., 1964. un 2010. gadā. Tajā nav minēti varoņu vārdi, tikai uzvārdi, tādēļ katrā no ekranizācijām tie tika izdomāti.