Pirmās koalīcijas karš (1792—1797)

Pirmās koalīcijas karš (1792—1797) bija viens no agrīnākajiem Francijas revolūcijas kariem, kurā Francijas Pirmā republika cīnījās pret koalīciju, kas sastāvēja no vairākām Eiropas monarhijām. Šajā koalīcijā ietilpa Austrijas erchercogiste, Prūsijas Karaliste, Spānijas Impērija un citas valstis, kuras bija noraizējušās par revolūcijas ietekmi un vēlējās apturēt tās izplatīšanos.

Napoleons Rivoli kaujā (Felix Filipoto)

Karš sākās pēc tam, kad revolūcionārā Francija pieteica karu Austrijai, cerot konsolidēt revolūcijas sasniegumus un izplatīt revolucionāros ideālus ārpus Francijas robežām. Šie konflikti iezīmēja Francijas armijas transformāciju un Napoleona Bonaparta kā militārā līdera izcelšanos.

Lai gan sākotnēji koalīcija guva panākumus, revolūcijas Francijas spēki spēja mobilizēt lielus armijas apmērus un izmantoja jaunas kara stratēģijas. Francijas panākumi galu galā noveda pie pamiera noslēgšanas (Treaty of Campo Formio). 1797. gadā, ar kuru Austrija izstājās no kara, atstājot pārējās koalīcijas dalībnieces atsevišķi cīnīties pret Franciju.

Pēc pamiera noslēgšanas Francija ieguva plašas teritorijas, tostarp Beļģiju, Nīderlandi (Batavu Republiku), Savojas un Nicas apgabalus, kā arī daļu no Itālijas. Austrija no savas puses atzina šo teritoriju zaudējumu, bet ieguva Venēcijas Republikas teritorijas Itālijā.

Napoleons Bonaparts kļuva par ievērojamu militāru un politisku figūru Francijā, pateicoties saviem panākumiem šī kara kampaņās. Viņa karjeras izaugsme radīja pamatu nākotnes konfliktiem un viņa paša kļūšanai par Francijas imperatoru.

Ārējās saites

labot šo sadaļu