Pipas
Pipas, pipu ģints, arī pipaskrupji (Pipa) ir viena no bezmēles varžu dzimtas (Pipidae) ģintīm, kas apvieno 7 mūsdienās dzīvojošas varžu sugas. Kā visas bezmēles vardes arī pipas visu dzīvi pavada ūdenī, krastā iznākot ļoti reti.[1] Tās galvenokārt izplatītas Dienvidamerikas ziemeļu daļā, bet Panamas pipa (Pipa myersi) sastopama Panamā, Centrālamerikas pašos dienvidos.[2]
| Pipas Pipa (Laurenti, 1768) | |
|---|---|
 Surinamas pipa (Pipa pipa) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Apakšklase | Kailamfībijas (Lissamphibia) |
| Virskārta | Varžu virskārta (Batrachia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Apakškārta | Vidējo varžu apakškārta (Mesobatrachia) |
| Dzimta | Bezmēles vardes (Pipidae) |
| Ģints | Pipas (Pipa) |
 Pipas Vikikrātuvē | |
Kopīgās īpašības
labot šo sadaļu
Pipām ir vairākas morfoloģiskas īpašības, kas piemerotas dzīvei zem ūdens. To ķermeņi ir ekstrēmi plakani, atgādinot zemē nokritušu lapu. Pakaļkāju pēdas ir ļoti lielas un platas, pirkstus savieno peldplēve, toties priekškāju pirksti ir bez peldplēvēm un tie ir arī ļoti gari. Tādēļ angļu valodā šīs vardes mēdz saukt arī par zvaigžņu pirkstu krupjiem (star-fingered toads). Kā visām bezmēles vardēm tām nav mēles un balss saites, bet ir sānu līnijas sistēma, kas uztver ūdens kustību.[3][1] Kurkuļi lielākajai daļai sugu atgādina nelielus samiņus, tā kā tiem ir divi taustekļi.[3]
Pipu ģints sugas ir lielākās visā bezmēles varžu dzimtā, lielākajiem īpatņiem sasniedzot 19 cm.[4]
Vairošanās
labot šo sadaļuPipām ir ļoti īpatnējs vairošanās veids. Tēviņš no augšas satver mātīti, un pāris atkārtoti griežas augšpēdus un atpakaļ. Ikri tiek iznērsti, apaugļoti un noturēti spraugā starp mātītes muguru un tēviņa vēderu. Mātītes muguras āda uzpamst un ieskauj ikrus, kuri paliek iespiedušies mātītes mugurā. Katram ikram izveidojas neliela kabatiņa, kurā embrijs atkarībā no sugas attīstās līdz zināmai pakāpei. Dažām sugām no mātītes muguras kabatiņām izpeld kurkuļi, citām jau mazas vardītes.[1]
Viens no pirmajiem zinātniskiem pipu aprakstiem latviski iznāca 1921. gadā: "Kāds Amerikas krupis (Pipa americana) attīstošās oliņas nes sev uz muguras. Āda uz muguras šinī laikā viņiem piepamst un izveidojas ar valni ielenkti iedobumi. Kad mātīte iedēj oliņas, tēviņš saliek visas viņai uz muguras, pie tam katru oliņu atsevišķā kanniņā. Mazuļu pārvēršanās tur notiek pilnigā drošibā, jo katram ir atsevišķa kanniņa no kurienes iznāk pilnīgi attistijušies mazi krupiši.[5]
Sistemātika
labot šo sadaļu- Pipu ģints (Pipa)
- Albinas pipa (Pipa aspera)
- Brazīlijas pipa (Pipa carvalhoi)
- Gajānas pipa (Pipa arrabali)
- Panamas pipa (Pipa myersi)
- Savannas pipa (Pipa parva)
- Surinamas pipa (Pipa pipa)
- Utingas pipa (Pipa snethlageae)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Tolweb: Pipidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 14. martā. Skatīts: 2015. gada 28. martā.
- ↑ Frost, Darrel R. (2014). "Pipa Laurenti, 1768". Amphibian Species of the World: an Online Reference. Version 6.0. American Museum of Natural History. Retrieved 7 June 2014.
- ↑ 3,0 3,1 Amphibiaweb: Tongueless Frogs
- ↑ Zweifel, Richard G. (1998). Cogger, H.G. & Zweifel, R.G., ed. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. pp. 86–87. ISBN 0-12-178560-2.
- ↑ " Cooloģijas kurss. Mugurkaulaiņi. I daļa, I sējums. Prof. V. N. Ļvovs. Latviski no A. Baloža. 1921.g. Izdevis K. Dūnis, Cēsīs un Valmierā.