Surinamas pipa
Surinamas pipa (Pipa pipa) ir bezmēles varžu dzimtas[1] (Pipidae) abinieku suga,[2] kas sastopama Dienvidamerikas tropu un subtropu zemieņu lietus mežos un purvos. Sugas pastāvēšanu apdraud mežu izciršana un piemērotu dzīves platību izzušana.[3]
| Surinamas pipa Pipa pipa (Linnaeus), 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Apakšklase | Kailamfībijas (Lissamphibia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Dzimta | Bezmēles vardes (Pipidae) |
| Ģints | Pipas (Pipa) |
| Suga | Surinamas pipa (Pipa pipa) |
| Sinonīmi | |
| |
 Surinamas pipa Vikikrātuvē | |
Izplatība labot šo sadaļu
Plaši sastopama Amazones baseinā Kolumbijā, Venecuēlā, Gajanā, Surinamā, Franču Gviānā, Ekvadorā, Peru. Bolīvijā un Brazīlijā. Atsevišķas populācijas izkaisītas Trinidadas dienvidos un austrumos.[4]
Izskats labot šo sadaļu
Surinamas pipai ir plakans ķermenis un plata, trīsstūraina galva. Garumā parasti 10—13 cm, taču var sasniegt arī 20 cm. Ķermeņa virspuses krāsa atgādina raibi brūnganu vai olīvkrāsas lapu, apakšpuse gaišāka. Tāpat kā citiem dzimtas pārstāvjiem, arī Surinamas pipai ir sīciņas acis, iztrūkst mēle un zobi.[5] Pakaļkāju pēdas platas, pirkstus savieno peldplēve, priekškāju pirksti gari, bez peldplēvēm un atgādina zvaigžņu starus.
Dzīvesveids labot šo sadaļu
Dzīvo tropu lietus mežu duļķainos, dūņainos, lēni tekošos ūdeņos, dīķos, lāmās un ir labi pielāgota šādai videi. Viņas spēcīgās pakaļkājas atvieglo peldēšanu, sānos novietotie maņu orgāni uztver duļķainā ūdens vibrācijas, taustekļiem līdzīgie izaugumi uz pieres satausta laupījumu, bet ar augšup vērstajām acīm pipas var redzēt virs ūdens. Slēpjas zem izkaisītām, pusnogrimušām lapām.[4]
Barība labot šo sadaļu
Pārtiek no tārpiem, kukaiņiem, vēžveidīgajiem un mazām zivtiņām. Medī un meklē barību naktīs.[5]
Vairošanās labot šo sadaļu
Pipām ir ļoti neparasts vairošanās process. Tēviņš no augšas satver mātīti, un pāris atkārtoti griežas augšpēdus un atpakaļ. Ikri tiek iznērsti, apaugļoti un noturēti spraugā starp mātītes muguru un tēviņa vēderu. Tad tie iespiežas mātītes muguras ādā. Šāds nārsts var atkārtoties 15 — 18 reizes, kura laikā tiek iznērsti un apaugļoti ap 100 ikru. Pēc nārsta mātītes un tēviņi dzīvo atsevišķi.
Ikru attīstība noris kapsulās mātītes mugurā. Tur tie pārvēršas no ikriem kurkuļos, no kurkuļiem krupjos. Kad mazuļi paaugušies, tie pašu spēkiem pārplēš kupolu virs kabatiņas, pārrāpjas pāri mātes raupjajai, caurumotajai mugurai un ieslīd ūdenī, kur spēj ātri un sparīgi peldēt un nirt. Tās ir sīciņas, ap 2 cm garas pieaugušu pipu kopijas. Akvārijos mātes neēd jaunās vardītes, pat ja tās peld gar viņas muti vai tai pieskaras.[2]