Pavards

Pavards ir vieta vai iekārta uguns uzturēšanai un drošai izmantošanai (parasti ēdienu gatavošanai). Vienkāršākais pavards ir ar akmeņiem norobežota vai uz māla pamatnes ierīkota uguns kurināšanas vieta telpā vai ārpus tās.^[1] Daudzu tautu ticējumos pavardu uzskatīja par svētu vietu un tur lika ziedojumus mājas gariem. Daudzās reliģiskajās sistēmās šāda prakse tālāk transformējās altāros jeb īpašās vietās, kurās tika uzturēta uguns pienesto upuru sakrālai sadedzināšanai.

Vēsture

Pirmās liecības, kad cilvēki izmantojuši uguni, ir attiecināmas vēl uz seno cilvēku apmetnēm Austrumāfrikā. 2009. gadā tika pētīta apmetne pie Jēkaba meitu tilta Izraēlā, un tika pierādīts, ka uguni izmantoja senie cilvēki Homo erectus un Homo ergaster (cilvēks strādājošais) pirms apmēram 790—690 tūkstošiem gadu. Kopumā par pavardu viņiem kalpoja aplī izlikti akmeņi. Šādi ugunskuri parasti kļuva par visas kopienas koncentrēšanās centru, kas nodrošināja siltumu, barības termisku apstrādi, apgaismojumu tumšā laika periodā un sargāja no plēsīgiem zvēriem.

Taču šādi atklāti pavardi bija neaizsargāti no lietus un vēja iedarbības, kas varēja nodzēst uguni. Tāpēc vēlākā laikā, ja to ļāva apstākļi, pavardus rīkoja zem dabīgām pārkarēm un grotās vai alās. Šādas pavardu izvietojuma vietas ir zināmas, piemēram, Krimā (Sjureņas grota vai Šan Koba). Latvijas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos senākie pavardi ir zināmi no 8 gadu tūkstoša pr.Kr.

Tā kā ne visur ir piemērotas dabiskas vietas pavardu uzturēšanai, cilvēki sāka veidot mākslīgas pavardus sargājošas iekārtas no ādām, audumiem, kokiem, akmeņiem u.c., kas pārtapa cilvēku apdzīvojamās mītnēs (nojumēs, teltīs, namos u.t.t.). Pavardu lietošana ļāva cilvēkiem izplatīties tālāk uz ziemeļiem ar zemākām temperatūrām, nekā viņu sākotnējā izplatības areālā. Vienkāršākais pavarda uguni sargājošais elements ir tents. Šādi tenti ir izplatīti nomadu ciltīs, piemēram pie beduīniem, kur uguni nav tik daudz jāsargā no lietus (tuksnešos lietus ir reta parādība), kā no valdošajiem vējiem, kuri ar tuksneša smiltīm var apbērt pavardus un nodzēst uguni. Daudz attīstītākas bija dažāda veida teltis. Tādas, piemēram, ir indiāņu tipi vai Vidusāzijas tautu jurtas. Tās sargāja pavardus gan no lietus, ga no vējiem. Turklāt šādas teltis saglabāja no pavardiem nākošo siltumu un ļāva cilvēkiem uzturēties teritorijās ar aukstām ziemām. Teltīm parasti bija apaļa forma, kas nodrošināja vienmērīgu temperatūru gar visu perimetru, kur cilvēki varēja pārnakšņot, sildoties no pavardiem. Pavardi parasti tika izvietoti telts centrā. dūmu novadīšanai bija īpašas atveres telšu augšdaļā virs pavardiem. Ēdienu gatavošanai sāka veidot atsevišķus pavardus ārpus apdzīvotajām teltīm. Teltis vairāk ir raksturīgas nomadu ciltīm, kuras pastāvīgi mainīja savu dzīvesvietu. Ar lauksaimniecības ienākšanu cilvēku dzīvē, tie pārstāja klejot un bija piesaistīti savām lauksaimniecības teritorijām. Savus namus cilvēki sāka celt no materiāliem, kurus varēja izmantot ilglaicīgi. Namu celtniecībā sāka izmantot kleķi, akmeņus vai kokmateriālus. Pie tam bieži vien šie nami, kuru centrā bija izvietots pavards, turpināja saglabāt savu apaļo formu. Palielinoties namu platībai, to apaļā forma zaudēja savu nozīmi un tos sāka veidot taisnstūrainus.

Latvijas teritorijā, kur par celtniecības materiālu izmantoja koka baļķus, arī celtniecības materiāls diktēja namu taisnstūra formas. Sarežģījās arī pašu pavardu konstrukcija. Tiem sāka mūrēt īpašas mūra sienas, lai pasargātu namus no nejaušas aizdegšanās. Tās arī akumulēja pavardu izdalīto siltumu, un pēc pavarda nodzēšanas turpināja apsildīt dzīvojamo telpu. Šādus namus sauca par dūmistabām, jo tiem nebija īpašu dūmus novadošu iekārtu un dūmi pildīja visu namu, izejot ārā caur logu un durvju atverēm. Šādas dūmistabas Latvijā saglabājās līdz pat 19. gadsimtam. Vasaras laikā, kad namu sildīšana nebija nepieciešama, ēdienu gatavošanai lietoja koniskus slietņus. Ar laiku, lai nebūtu jāelpo pavardu dūmi, sāka mūrēt apvalkdūmeņus jeb manteļskursteņus. Tie sargāja namus no aizdegšanās un tai pašā laikā nodrošināja tos ar pavardu siltumu. Tas uzlaboja nama iemītnieku komfortu. Durvis kurināšanas laikā vairs nebija jātur vaļā, bet logus varēja iestiklot. Savukārt bagātākos namos (un pilīs) veidoja kamīnus, kur pavardu nebija jānorobežo no dzīvojamās telpas un tam varēja piekļūt, atrodoties dzīvojamajā telpā, pie tam pavardu dūmus novadīja no telpas ar skursteņu palīdzību.

Būtisks progress pavarda siltuma izmantošanā notika ar kurtuves izveidošanu, kad pavarda uguns pilnībā tika nodalīta no cilvēku dzīvojamās telpas, dūmus izvadot ārā ar skursteņa palīdzību. Siltumu nodrošināja kurtuves sienas, kuras no iekšpuses sildīja uguns, bet sienu ārpuse to izplatīja dzīvojamajā telpā. Tā radās krāsnis. Ēdiena gatavošanai izmantoja plītis, kur kurtuves augšējā virsma tika veidota no metāla plāksnes, kurā varēja būt iebūvētas atveres ēdienu katlu sildīšanai vai arī paši katli bija iebūvēti plīts konstrukcijā. Krāsnis sāka specializēt dažādām saimnieciskām vajadzībām: metālu kausēšanai (domnas), keramikas apdedzināšanai (podnieku krāsnis), kaļķa iegūšanai (cepļi) u.c. Ar laiku krāsnis sāka gatavot no metāla, kas labāk novadīja siltumu no kurtuves uz dzīvojamo telpu un tādējādi varēja samazināt krāšņu izmērus. Krāsnīs sāka uzkarsēt ūdeni, kuru pa caurulēm nogādāja uz siltumapmaiņas radiatoriem, tādējādi izveidojot centralizētu apkuri visām nama vai vairāku namu telpām no vienas kurtuves. Sakarsējot kurtuvē ūdeni līdz tā vārīšanās temperatūrai, sāka ražot tvaiku, kuru izmantoja tvaika dzinējos.