Panoptikums

Panoptikums jeb panoptikons ir filozofa Džeremija Bentama (Jeremy Bentham) 18. gadsimtā izstrādāts arhitektūras koncepts, kas sākotnēji bija paredzēts kā ideāls cietums. Tā pamatprincips ir radīt ēku, kur viens sargs centrālajā tornī varētu novērot visus ieslodzītos, bet ieslodzītie nezina, kad tie tiek novēroti. Šādā veidā tiek panākta pastāvīgas novērošanas sajūta, kas disciplinē un kontrolē ieslodzīto uzvedību.

Panoptikums simbolizē varas asimetriju, jo novērotājs iegūst lielu kontroli pār tiem, kurus novēro, neizmantojot tiešu spēku. Šī ideja tiek plaši izmantota diskusijās par sociālo kontroli, īpaši modernajā digitālajā pasaulē, kur līdzīgi tiek runāts par valdību un korporāciju veiktu uzraudzību un datu vākšanu.

Franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault) savā darbā "Uzraudzīt un sodīt" (Discipline and Punish) padarīja panoptikona konceptu slavenu, izmantojot to kā metaforu mūsdienu disciplinārajām sabiedrībām. Fuko uzskatīja, ka panoptikons atspoguļo plašāku tendenci, kur vara kļūst mazāk fiziska, bet vairāk "uzraugoša" un psiholoģiska. Viņš raksturoja, kā 18. un 19. gadsimtos sociālās institūcijas, piemēram, cietumi, skolas un rūpnīcas, izmantoja līdzīgu uzraudzības sistēmu, lai kontrolētu un veidotu indivīdu uzvedību.

Panoptikona modelis arī aktualizē diskusijas par privātuma robežām, indivīda brīvību un tiesībām tikt neredzētiem, kā arī par līdzsvaru starp drošību un personas autonomiju. Šis jautājums ir īpaši svarīgs digitālās uzraudzības laikmetā, kurā varas struktūras — valdības, uzņēmumi un tehnoloģiju platformas — bieži ir spējīgas vākt un uzkrāt milzīgu apjomu informācijas par cilvēkiem bez viņu skaidras piekrišanas vai izpratnes.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Panoptikums.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)