Pēteris Oliņš
Pēteris Ziedonis Oliņš (1890—1962) bija latviešu diplomāts, Dr. phil. (1927). Latvijas sūtnis (pilnvarotais lietvedis) Buenosairesā (1933—1946) un Riodežaneiro (1946—1961).
| ||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1890. gada 3. aprīlī Bauņu pagastā Utikās zemnieka ģimenē. Mācījās Bauņu pagasta skolā un Valmieras pilsētas skolā, kā eksterns nokārtoja ģimnāzijas gala pārbaudījumus un studēja filozofiju Petrogradas Universitātē (1910-1914). Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņu mobilizēja Krievijas impērijas armijā, nonācis vācu gūstā. 1918. gada decembrī viņš atgriezās Latvijā un virsleitnanta pakāpē sāka dienestu Latvijas armijas štābā, no 15. decembra valsts kancelejā. Bermontiādes laikā 1919. gada 15. oktobrī viņu iecēla par Latvijas armijas štāba sakaru virsnieku ar Antantes valstu misijām. 1919. gada 16. novembrī viņu iecēla par Latvijas sūtniecības Varšavā 1. sekretāru, bet 1920. gada 1. oktobrī par sūtniecības padomnieku. No 1922. gada 1. februāra viņš bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs.
1922. gadā viņš atsāka filozofijas studijas Latvijas Universitātē, līdztekus no 1923. gada 1. aprīļa bija Latvijas sūtniecības 2. sekretārs Londonā, no 16. oktobra Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas sekretārs, no 6. novembra Rietumu nodaļas vadītājs. 1925. gada 21. maijā viņu iecēla par Latvijas sūtniecības padomnieku Vašingtonā.
1926. gadā viņš LU aizstāvēja filozofijas maģistra, bet 1927. gadā Amerikas Universitātē Vašingtonā ieguva Dr. phil. grādu.[1] No 1927. gada 5. novembra atkārtoti Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs, no 1929. gada 15. janvāra Latvijas sūtniecības padomnieks Maskavā, no 1930. gada 20. marta Ārlietu ministrijas Austrumu nodaļas vadītājs. 1933. gada 1. martā Oliņu iecēla par Latvijas ģenerālkonsulu Riodežaneiro.
Pēc Ulmaņa apvērsuma viņš atgriezās Latvijā un no 1934. gada 24. jūlija bija Latvijas Republikas Finanču ministrijas tirdzniecības un rūpniecības departamenta direktors. 1935. gada 3. februārī Oliņu no jauna iecēla par Latvijas ģenerālkonsulu Riodežaneiro, bet 1935. gada 1. aprīlī par Latvijas lietvedi Argentīnā un Brazīlijā ar sēdekli Buenosairesā.[2]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 23. jūlijā Pēteris Oliņš iesniedza protestu pret Latvijas okupāciju un Kirhenšteina valdība viņu atlaida no amata. Tā kā Argentīnas un Brazīlijas valdības Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā oficiāli neatzina, tad viņš turpināja savu diplomātisko darbību Buenosairesā līdz 1946. gada novembrim, kad Argentīnas valdība slēdza Baltijas valstu sūtniecības. 1946. gada decembrī sūtnis Oliņš pārcēlās uz Riodežaneiro, kur vadīja sūtniecību pilnvarotā lietveža pakāpē. Kad arī Brazīlijas valdība PSRS spiediena ietekmē 1961. gada martā paziņoja par oficiālo attiecību pārtraukšanu ar Baltijas valstu sūtniecībām, P. Oliņš saglabāja tiesības kārtot savas valsts pilsoņu lietas.[3]
Miris 1962. gada 27. augustā Riodežaneiro, apglabāts Svētā Jāņa Kristītāja kapsētā.[4]
Darbi
labot šo sadaļu- Džordāno Brūno. Rīga: Ritums, 1923
- Imanuels Kants. Rīga: Ritums, 1924
- The Teutonics Knigts in Latvia. Rīga: B. Lamey, 1928[5]
- daudzi raksti par Latviju Dienvidamerikas laikrakstos.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Olins, Peters Z., The Principle of the Equality of Men in the Movement for International Peace, doctoral thesis submitted to the American University, Washington, D.C., 1927 March.California Digital Library
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XV. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 29 779-29 780. sleja.
- ↑ Biogrāfija[novecojusi saite] mfa.gov.lv
- ↑ nekropole.info
- ↑ HathiTrust’s digital library
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: |
Latvijas sūtnis Argentīnā un Brazīlijā 1933—1961 |
Pēctecis: [[]] |