Atvērt galveno izvēlni

Pēteris Lūcis (dzimis 1907. gada 28. jūnijā, miris 1991. gada 22. jūlijā)[1] bija latviešu aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs.

Pēteris Lūcis
Pēteris Lūcis
Dzimis 1907. gada 28. jūnijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Jaunsvirlaukas pagasts, Jelgavas apriņķis, Krievijas impērija
Miris 1991. gada 22. jūlijā (84 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Valmiera, Latvija
Nodarbošanās Aktieris, režisors

Satura rādītājs

BiogrāfijaLabot

Pēteris Lūcis ir dzimis Jelgavas apriņķa Jaunsvirlaukas pagastā Salgales muižas kalpa ģimenē. Mācījās Jelgavā.[2]

1931.gadā Lūcis pabeidz Zeltmata Latvju dramatiskos kursus[3]. Laikā no 1930. līdz 1938. gadam darbojies Zemnieku drāmas teātrī.[1] No 1938. strādāja arī par konsultantu Sabiedrisko lietu ministrijā.[2]

1939. gadā attēloja Oskaru Kļavu pirmajā latviešu pilnmetrāžas skaņu spēlfilmā "Zvejnieka dēls".[1] Darbojies Dailes teātrī, Jelgavas drāmas teātrī.[1] No 1957. līdz 1991. gadam bija Valmieras teātra galvenais režisors (1940. gados bijis viens no teātra režisoriem)[1], kur ar viņa vārdu ir saistītas tādas izrādes kā Ā.Alunāna "Seši mazi bundzenieki" (1955, 1964), J.Janševska "Dzimtene" (1968), V.Sauleskalna "Meldermeitiņa" (1980, 1991), Hellas Vuolijoki drāmu cikls: "Akmens ligzda" (1958, 1976), "Niskavuori maize" (1964), "Ardievu, Niskavuori!" (1968), "Niskavuori saimnieces jaunība" (1973), "Niskavuori Heta" (1974). Papildu Oskara Kļavas attēlošanai teātrī un kinofilmā, viņš teātrī attēlojis tādus tēlus kā Matiass Klauzens G. Hauptmaņa lugā "Pirms saules rieta" (1977) un Indrānu tēvs R.Blaumaņa "Indrāni" (1978)[1][4] - divas lomas kas ietilpst latviešu teātra mākslas zelta fondā.[2]

No 1974. līdz 1978. gadam bija Latvijas Valsts konservatorijas Valmieras Drāmas teātra aktieru kursa vadītājs.[2]

1949. gadā Pēterim Lūcim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka, bet 1967. gadā — Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. 1982. gadā piešķirta LPSR Valsts prēmija.[2]

1988. gadā Pēteris Lūcis daudzu citu pazīstamu aktieru un kultūras darbinieku skaitā atbalstīja priekšlikumu atzīt sarkanbaltsarkano krāsu sakopojumu par Latvijas nacionālo simboliku un sarkanbaltsarkano karogu par nacionālo karogu «Padomju Jaunatnes» organizētajā sabiedriskās domas aptaujā[5]. Miris 1991. gadā Valmierā.

Pēteris Lūcis ir apglabāts Meža kapos, Rīgā.[6]

FilmogrāfijaLabot

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Izcilā režisora Pētera Lūča simtgades pasākums». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 13. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Pēteris Lūcis». Apinis.lv. Skatīts: 2014. gada 25. martā.
  3. «Pie viņa mācījās teātra leģendas». Tvnet.lv. Skatīts: 2014-03-15.
  4. «Lūča teātris. Jeb mīlē, mīlē, ātri steidz laiks...». Lvportals.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 25. martā.
  5. Jānis Stradiņš «Padomju Jaunatne», 1988. gada 28. septembrī, Nr. 186
  6. «Pēteris Lūcis». Vieglassmiltis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 25. martā.

Ārējās saitesLabot