Nobela miera prēmija

(Pāradresēts no Nobela Miera prēmija)

Nobela miera prēmija (zviedru: Nobels fredspris) ir ikgadējs apbalvojums, kuru kopš 1901. gada pasniedz par miera veicināšanu, par nopelniem, kuri veicinājuši savstarpējo valstu, tautu un citu organizāciju mieru un sadarbību, kā arī personas, kas kādas tautas vai valsts labā darījušas nozīmīgus miera pasākumus. Tā ir viena no piecām zviedru inženiera un izgudrotāja Alfrēda Nobela 1895. gadā iedibinātajām Nobela prēmijām. Nobels savā testamentā rakstīja, ka Nobela miera prēmiju jāpasniedz "personai, kura darījusi visvairāk vai vislabāk strādājusi tautu brālības vārdā, iestājusies par armiju likvidēšanu vai samazināšanu, un ir rīkojusi vai veicinājusi miera kongresu".[1][2] To pasniedz Norvēģijas Nobela komiteja, kuru veido 5 cilvēki, kas ir ievēlēti no Norvēģijas Parlamenta, svinīgā ceremonijā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo katra gada 10. decembrī (Alfrēda Nobela nāves dienā).

Nobela miera prēmija
Nobel Peace Prize
Pasniedz par izcilu ieguldījumu miera veicināšanā
Pasniedz Norvēģijas Nobela komiteja Alfrēda Nobela īpašuma vārdā
Vieta Oslo, Norvēģija
Pirmoreiz pasniegta 1901
Oficiālā mājaslapa nobelprize.org
Nobela miera prēmijas laureāti 1994. gadā — Jāsirs Arafāts, Šimons Peress un Ichaks Rabins

Nobela miera prēmijas laureāti labot šo sadaļu

Līdz 2023. gadam Nobela miera prēmiju ir saņēmuši 112 cilvēki un 27 organizācijas. 19 reizes Nobela miera prēmija dažādu iemeslu dēļ, piemēram, abu pasaules karu laikā, netika pasniegta. Pirmie, kas saņēma Nobela prēmiju bija Frederiks Pasī un Anrī Dināns (1901. gadā). 2022. gadā Nobela miera prēmiju saņēma Baltkrievijas cilvēktiesību aktīvists Aless Beļackis, kā arī Krievijas cilvēktiesību organizācija "Memoriāls" un Ukrainas cilvēktiesību organizācija "Pilsonisko brīvību centrs". Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja ir vienīgā organizācija, kas saņēmusi Nobela miera prēmiju trīs reizes (1917., 1944. un 1963. gadā).

Domstarpības labot šo sadaļu

No visām Nobela prēmijām tieši miera prēmija izraisa visvairāk domstarpības. Kritika, kas vērsta pret atsevišķiem gadījumiem, ietver apsūdzības, ka miera prēmijas piešķiršana ir bijusi politiski motivēta, priekšlaicīga vai vadoties no nepareizas definīcijas par to, kas ir darbs miera labā.

Kā viens no spilgtākajiem notikumiem tiek minēta Nobela miera prēmijas laureāta izraudzīšana 1948. gadā. Pirms tam piecas reizes Nobela miera prēmijai bija nominēts Mohandāss Karamčands Gandijs. 1948. gadā, divas dienas pirms nomināciju izvirzīšanas beigu datuma, Gandijs atentātā tika nogalināts. Noteikumi paredz, ka miruši cilvēki nevar pretendēt uz Nobela prēmiju. Šajā gadā Nobela miera prēmija netika pasniegta, jo “nebija atbilstošs dzīvs kandidāts”.[3] Par to Norvēģijas Nobela komiteja, kas izraugās balvas ieguvējus, vēlāk ieguva nosodījumu.

Plaši tiek apspriesta arī Nobela miera prēmijas pasniegšana 2009. gadā ASV prezidentam Barakam Obamam. Tā viņam tika pasniegta “par viņa centieniem stiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām”. Šoreiz kritiku Norvēģijas Nobela komiteja saņēma par priekšlaicīgu tās piešķiršanu. Baraks Obama šim apbalvojumam tika izvirzīts līdz 2009. gada 1. februārim, kad viņš prezidentūrā bija tikai 12 dienas.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. LETA. «Organizācija: Nobela Miera prēmijas piešķiršana ES ir nelikumīga». apollo.tvnet.lv. Skatīts: 2016. gada 7. decembrī.[novecojusi saite]
  2. «The Nobel Peace Prize». nobelprize.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. Decembris. Skatīts: 2016. gada 7. decembrī. one part to the person who shall have done the most or the best work for fraternity between nations, the abolition or reduction of standing armies and for the holding and promotion of peace congresses
  3. «Mahatma Gandhi, the missing laureate». NobelPrize.org. Skatīts: 2020. gada 13. jūnijā. there was no suitable living candidate

Ārējās saites labot šo sadaļu