Niagāras ūdenskritums

Niagāras ūdenskritums (angļu: Niagara Falls) ir ūdenskritumu grupa Niagāras upē uz ASV un Kanādas robežas, ko veido trīs ūdenskritumi — Amerikāņu ūdenskritums (angļu: American Falls), Pakava (angļu: Horseshoe Falls) jeb Kanādiešu ūdenskritums un nelielais Līgavas Plīvura ūdenskritums (angļu: Bridal Veil Falls). Ap 50 metrus augstais un ap 1500 metru platais ūdenskritums ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem pasaulē un vērtīgs enerģijas ieguves avots.

Atklāšana

Niagāras ūdenskritums no kosmosa, 2001. gada aprīlis

Pirmais eiropietis, kurš pēc viņam sniegtajām liecībām aprakstīja ūdenskritumu, bija francūzis Samuels de Šamplēns (Samuel de Champlain) ap 1603. gadu. Domas dalās par to, kurš eiropietis pirmais ieraudzīja ūdenskritumu savām acīm, kamēr lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tas bijis Tēvs Luiss Hennepins (Louis Hannepin), lai gan citas viņa liecības tikušas apšaubītas, par citiem iespējamajiem aculieciniekiem uzskata somu-zviedru dabas zinātnieku Pēru Kalmu (Pehr Kalm) vai Etjēnu Brilē (Etienne Brûlé), kurš bija Samuela de Šamplēna pavadonis. 1699. gadā tika publicēts pirmais ūdenskrituma zīmējums.

Veidošanās

Ūdenskritums sāka veidoties pēdējā ledus laikmeta laikā apmēram pirms 12 000 — 10 000 gadiem, kad ledājs, virzoties no mūsdienu Kanādas austrumiem, pārvietodams milzīgas zemes masas izveidoja Amerikas Lielo ezeru priekštečus — četrus ledus ezerus. Ledājam kūstot ledus laikmeta beigās ūdens no vairāk uz ziemeļiem esošajiem ezeriem sāka plūst uz mūsdienu Erī ezeru un ar laiku sāka gāzties pār dolomīta klinti — daļu no jūras senkrasta, kas izveidojies pirms simtiem miljonu gadu, tādējādi ūdens atsedza senākus iežus, kas veidojušies ilgi pirms pēdējā ledus laikmeta un izveidoja Niagāras ūdenskritumu. Zem dolomīta esošie slāņi sastāv no mīkstākiem iežiem, kas ar laiku tiek izskaloti un dolomīts iebrūk, tādējādi ūdenskritums atkāpjas uz dienvidiem un, domājams, beigu beigās izzudīs — līdz 20. gadsimtam ūdenskritums ik gadus atkāpās pat par trim metriem.

Niagāras ūdenskrituma atkāpšanās
No	Līdz	Periods gados	Amerikāņu ūdenskritums	Pakava ūdenskritums
1842	1875	33 gadi	0.23 m gadā	0.61 — 1.34 m gadā
1842	1890	48 gadi	0.20 m gadā	0.66 m gadā
1842	1905	63 gadi	neliela starpība	1.16 — 1.61 m gadā
1842	1911	69 gadi	nav zināms	1.52 m gadā
1875	1886	11 gadi	0.03 m gadā	0.57 m gadā
1875	1905	30 gadi	nav zināms	1.70 — 2.01 m gadā
1886	1890	4 gadi	0.50 m gadā	1.52 m gadā
1905	1927	22 gadi	neliela starpība	0.70 m gadā

1969. gadā Amerikāņu ūdenskrituma nostiprināšanas laikā uzbūvētais aizsprosts

Erozijas process tika ievērojami palēnināts, novirzot Niagāras upes ūdeņus uz hidroelektrostacijām kā Kanādā, tā ASV. 1929. gada 2. janvārī Kanāda un ASV panāca vienošanos par rīcību ūdenskrituma aizsargāšanai, bet 1950. gadā abas valstis parakstīja vienošanos par ūdens sadali. Līgumi nosaka, ka no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim dienās ūdenskritumā ļauj plūst pusei no kopējā ūdens daudzuma, bet naktīs plūst uz pusi mazāk ūdens. Savukārt ziemā šādu izmaiņu vairs nav — ūdenskritumā nonāk tikai ceturtā daļa ūdens.

Interesanti, ka tad, kad ūdenskritumā ir mazākā ūdens plūsma, tas kļūst pat līdz 3 metriem augstāks — ūdens no tā lejasdaļas paspēj aizplūst prom. Aizsardzībai pret eroziju ierīkoti arī zemūdens dambji, kas novirza ūdenskritumam visbīstamākās straumes, tāpat izveidoti nostiprinājumi ūdenskrituma kraujas augšdaļā — 1969. gada jūnijā pat tika izveidots aizsprosts, kas pilnībā novirzīja visu straumi no Amerikāņu ūdenskrituma, lai varētu veikt nostiprināšanas darbus. Vairākus mēnešus ASV armijas inženieri pētīja upes gultni un nostiprināja to, līdz 1969. gada novembrī aizsprostu uzspridzināja, atjaunojot ūdens plūsmu Amerikāņu ūdenskritumā. Pat pēc šiem pasākumiem Lunas sala, kas atdala Amerikāņu ūdenskritumu no Līgavas Plīvura ūdenskrituma, ir slēgta apmeklētājiem, jo pastāv bažas, ka tā jebkurā brīdī varētu iegrūt ūdenskritumā. Ir izpētīts, ka klimatiskos apstākļus pie ūdenskrituma ietekmē arī nesen tā tuvumā uzceltie debesskrāpji, izmainot gaisa plūsmu virs ūdenskrituma. Gaiss gar debesskrāpju dienvidpusi veļas uz upes aizu, kur zem ūdenskrituma veido gaisa un ūdens vērpeti, tāpēc ūdenskritumu Kanādas pusē bieži sedz migla.

Komerciālā attīstība

Viena no Niagāras upes spēkstacijām

Ūdenskritums, kas piesaista tūristus jau kopš 18. gadsimta, ilgi tika uzskatīts par potenciālu enerģijas avotu. Jau 1759. gadā šeit izveidoja nelielu kanālu, lai darbinātu kokzāģētavu. 1805. gadā Ņujorkas štata valdība pārdeva Amerikāņu ūdenskritumu un pie tā esošo zemesgabalu privātpersonām, bet 1853. gadā tika uzsākts apjomīgs projekts ar mērķi novirzīt daļu no ūdens enerģijas ražošanai. 1875. gadā spēkstacijā sāka griezties spararati. 1881. gadā šeit sāka ražot elektroenerģiju, ar ko apgaismoja tuvējo ciemu un pašu ūdenskritumu, šis tehniskais brīnums vēl vairāk piesaistīja tūristu uzmanību.

19. gadsimta beigās interese par Niagāras enerģijas apguvi bija ļoti liela, šeit tika veikti plaši pētījumi par enerģijas ražošanas un pārvades iespējām. Niagāras ūdenskrituma enerģijas kompānija finansēja pētījumus, kuru rezultātā tika izgudrots trīsfāzu maiņstrāvas pārvads, ar kura palīdzību kļuva iespējams elektrību aizvadīt uz attālākām vietām, tā izgudrotājam Nikolam Teslam pie ūdenskrituma izveidots memoriāls. Līdz 1896. gadam, kad tika ierīkota pasaulē pirmā elektrolīnija 32 km garumā no Niagāras uz Bufalo, jau bija izveidoti milzīgi pazemes cauruļvadi uz turbīnām, kas spēja saražot līdz 100 000 zirgspēku (75 MW) enerģijas. Mūsdienās Niagāra apgādā ar elektroenerģiju ceturto daļu no Ņujorkas štata un Ontārio provinces.

Niagāras ūdenskritums naktī tiek izgaismots

Niagāras ūdenskritumam bija arī liela loma apgaismes tehnikas attīstībā. Lētā enerģija un lielā interese par ūdenskritumu deva iespēju izmēģināt īpašas tehnoloģijas, lai padarītu ūdenskritumu krāšņu arī naktī. 1860. gadā ūdenskritumu sāka izgaismot ar kalcija gaismekļiem, bet 1881. gadā — ar elektriskajiem gaismekļiem. Apgaismes ķermeņus uzstādīja arī tuvējās pilsētiņas ielās. 1906. gadā elektrības ieguve Kanādas pusē nonāca valdības kontrolē, tādējādi padarot elektrību plašāk pieejamu.

Pašlaik 50-75 procenti no Niagāras upes ūdeņiem tiek novirzīti četros lielos tuneļos, kas sākas labu gabalu augšpus ūdenskrituma, pirms atgriešanās upē labu gabalu zem ūdenskrituma, ūdens tek cauri turbīnām, kas saražo ap 4,4 gigavatiem kopā. 2005. gada augustā kanādiešu elektrostaciju īpašnieki paziņoja, ka gatavojas konstruēt jaunu 10,4 km garu tuneli, projekts varētu tikt pabeigts 2009. gadā un palielinās kanādiešu saražoto enerģijas daudzumu par 1,6 teravatstundām

Kuģi var apiet Niagāras ūdenskritumu pa Vellandas kanālu, kas sešdesmitajos gados tika uzlabots un iekļauts Svētā Lorenca jūrasceļā. Jūrasceļš novirzīja ūdens satiksmi no blakusesošās Bufalo un noveda pie tās labības un metāla industriju panīkuma, citas industrijas turpināja attīstīties līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad sākās vispārējs ekonomiskais pagrimums Niagāras baseinā.

Straujā rūpniecības attīstība ap Niagāras ūdenskritumu apdraudēja krāšņo dabas pieminekli. Pirmos divus gadsimtus pēc eiropiešu apmešanās pie Niagāras zeme abpus upei bija privātīpašums — tūristiem reizēm nācās maksāt nesamērīgi augstu cenu, lai apskatītu ūdenskritumu pa caurumiem žogā, tas izraisīja sabiedrības neapmierinātību, kuru pastiprināja publikācijas presē. 1885. gadā gan Ņujorkas štats, gan Ontario province uzsāka zemes atpirkšanu no īpašniekiem, lai izveidotu parkus ap ūdenskritumu, tādejādi aizsargājot dabu. Tas palēnināja rūpniecības attīstību un izraisīja vietējo uzņēmēju sašutumu.

Tūristi skatulaukumā pie Amerikāņu ūdenskrituma. Fonā redzams viens no "Maid of the Mist" kuģiem un Varavīksnes tilts

Mūsdienās amerikāņu pusē ir ierīkoti gājēju celiņi un skatu tornis, kā arī Vēju alas dabas taka, kas aizved līdz Līgavas plīvura ūdenskrituma lejasdaļai, agrāk šeit patiešām bija ala, bet tā tika uzspridzināta, jo erozijas ietekmē bija kļuvusi pārāk nedroša. Kanādiešu pusē Karalienes Viktorijas Parkā izveidoti skaisti dārzi un vairākas skatu platformas, kā arī apakšzemes takas, kas ved uz telpu zem ūdenskrituma, kurā tiek radīta ilūzija par atrašanos ūdenskrituma ūdeņos. Gar Niagāru ved arī 56 km garš ekskursiju maršuts, kas ietver vairākus vēstures pieminekļus, kas saistīti ar ASV un Lielbritānijas karu 1812 gadā. Kopš 1846. gada darbojas īpaši tūristiem paredzēti kuģi "Maid of the Mist" (Miglas meitene). Kuģi nosaukti par godu vietējo indiāņu dievība. Niagāra ir iecienīta vieta medusmēneša pavadīšanai, pārgājieniem un makšķerēšanai, sevišķi daudz apmeklētāju šeit ir vasarā, kad ūdenskritums pieejams gan dienā, gan vakarā un pēc tumsas iestāšanās tiek izgaismots līdz pat pusnaktij.

Skatīt arī

• Igvasu ūdenskritums

Ārējās saites

• Latviski par Niagāras ūdenskritumu Arhivēts 2006. gada 20. februārī, Wayback Machine vietnē.
• Niagāras ūdenskrituma fotogrāfijas un video