Nīfrīzlande

Nīfrīzlande (norvēģu: Ny-Friesland — ‘Jaunā Frīzlande’) ir neapdzīvots dabas apgabals Špicbergenas ziemeļaustrumos, Svalbārā. Tās lielāko daļu veido ap 130 km gara un līdz 60 km plata pussala, ko rietumos apskalo Veidefjords un tā atzars Eustfjords, ziemeļos — Ziemeļu Ledus okeāns, bet austrumos — Hinlopena šaurums. Dienvidrietumos Nīfrīzlande robežojas ar Diksona Zemi, bet dienvidaustrumos — ar Ūlava V Zemi. Nosaukta par godu Nīderlandes ziemeļaustrumu reģionam Frīzlandei, no kurienes bija cēlušies lielākā daļa holandiešu vaļu mednieku, kas 17. gadsimta sākumā medīja šajā reģionā.

Nīfrīzlande
Ny-Friesland
Fenšo raga piekraste
Nīfrīzlande Nīfrīzlandes izvietojums Svalbāras arhipelāgā
Ģeogrāfija
Izvietojums	Špicbergena
Koordinātas	79°30′N 16°50′E
Garums	145 km
Platums	60 km
Augstākais kalns	Ņūtona kalns 1713 m
Administrācija
Norvēģija
Teritorija	Svalbāra
Nīfrīzlande Vikikrātuvē

Krasta līnija izrobota, ievērojamākie līči ir 35 km garais Lomfjords zemes austrumos, kā arī Sorgfjords un Mosselbukta ziemeļos. Reljefs kalnains; Nīfrīzlandes dienvidos paceļas Svalbāras augstākā virsotne Ņūtona kalns (1713 m vjl). Nīfrīzlandes lielu daļu klāj plato ledāji. Lielākais no tiem ir Osgārdfonna, kas zemes ziemeļrietumos ziemeļu—dienvidu virzienā stiepjas 60 km garumā. Citi lielāki plato ledāji ir Valhallfonna ziemeļaustrumos, kā arī Balderfonna un Ursafonna dienvidaustrumos. Zemes dienvidrietumu daļu aizņem Iekšveidefjorda nacionālais parks, bet visu austrumu piekrasti — Ziemeļaustrumu Svalbāras dabas rezervāts.

Nīfrīzlandes piekraste 17. gadsimta sākumā intensīvi tika izmantota vaļu medībām. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē Sorgfjorda piekrastē bāzējās vairākas pētniecības ekspedīcijas, tajā skaitā Viljama Perija Ziemeļpola ekspedīcija (1827) un Zviedijas—Krievijas Meridiāna Loka ekspedīcija (1899—1904), kas Krozjē ragā izbūvēja pārziemošanas nometni.