Nīderlandes ētikas politika

Nīderlandes ētikas politika (nīderlandiešu: Ethische Politiek) bija Nīderlandes Austrumindijas (mūsdienu Indonēzija) koloniālās valdības oficiālā politika četrās desmitgadēs no 1901. gada līdz Japānas okupācijai 1942. gadā. 1901. gadā Nīderlandes karaliene Vilhelmīna paziņoja, ka Nīderlande uzņemas ētisku atbildību par savu koloniālo pavalstnieku labklājību. Šis paziņojums bija krasā pretrunā ar agrāko oficiālo doktrīnu, ka Austrumindija ir wingewest (peļņas gūšanas reģions). Tas arī iezīmēja mūsdienu ekonomiskās attīstības politikas sākumu; citas koloniālās lielvaras tolaik runāja par civilizēšanas misiju, kas galvenokārt ietvēra savas kultūras izplatīšanu kolonizētajām tautām.

Jaunā politika uzsvēra materiālo dzīves apstākļu uzlabošanu. Tomēr tā cieta no nepietiekama finansējuma, pārspīlētām cerībām un koloniālo iestāžu pretestības, un tā lielākoties beidzās ar Lielās depresijas sākumu 1930. gadā.^[1]^[2]

Rašanās

Konrāds Teodors van Deventers, viens no ētikas politikas celmlaužiem

1899. gadā liberālais holandiešu advokāts Konrāds Teodors van Deventers publicēja eseju Nīderlandes žurnālā De Gids, kurā apgalvoja, ka koloniālajai valdībai ir morāls pienākums atdot pamatiedzīvotājiem to bagātību, ko holandieši bija saņēmuši no Austrumindijas kolonijām.^[3]

Žurnālists Pīters Broshofts (1845—1921) rakstīja par holandiešu morālo pienākumu nodrošināt labāku dzīvi savām Austrumu tautām.^[4] Ar sociālistu un holandiešu vidusšķiras atbalstu viņš cīnījās pret to, ko viņš uzskatīja par koloniālā pārpalikuma netaisnību. Viņš raksturoja Indonēzijas pamatiedzīvotājus kā "bērnišķus" un kuriem nepieciešama palīdzība, nevis apspiešana. Laikraksti bija viens no nedaudzajiem Austrumindijas ietekmes līdzekļiem uz Nīderlandes parlamentu, un kā De Locomotief, lielākā no Indonēzijas holandiešu valodā iznākošajiem laikrakstiem, redaktors Semaranā viņš publicēja Snauka Hurgronjes rakstus indonēziešu izprašanai. Broshofts nosūtīja reportierus pa visu arhipelāgu, lai ziņotu par vietējiem notikumiem; viņi ziņoja par nabadzību, slikto ražu, badu un epidēmijām 1900. gadā. Juristi un politiķi, kas atbalstīja Broshofta kampaņu, audiencē pie karalienes Vilhelmīnas apgalvoja, ka Nīderlande ir Indijas tautām "goda parādā".^[4]

1901. gadā karaliene pēc sava kalvinistiskās Antirevolucionārās partijas premjerministra Keipera ieteikuma šo "ētisko politiku" pasludināja oficiāli. Nīderlandes Indijas līdz 20. gadsimta sākumam pabeigtā iekarošana to bija apvienojusi kā vienu koloniālu vienību, kas atviegloja politikas īstenošanu.^[5]

Politikas atbalstītāji apgalvoja, ka no kolonijas nevajadzētu veikt finanšu pārskaitījumus uz Nīderlandi, kamēr apstākļi arhipelāga pamatiedzīvotājiem ir slikti.

Mērķi

Politikas atbalstītājus uztrauca sociālie un kultūras apstākļi, kas bremzēja pamatiedzīvotāju progresu. Viņi centās veicināt vietējo iedzīvotāju izpratni par nepieciešamību atbrīvoties no valdošās feodālās sistēmas važām un attīstīties pēc toreizējām Rietumu vadlīnijām.

1901. gada 17. septembrī savā troņa runā ģenerālštatu (Nīderlandes parlamenta) priekšā tikko kronētā karaliene Vilhelmīna formāli noformulēja jauno politiku — ka Nīderlandes valdībai ir morāls pienākums pret Nīderlandes Austrumindijas pamatiedzīvotājiem, ko varētu apkopot apūdeņošanas, migrācijas un izglītības “trīs politikās”, kuru deklarētais mērķis bija nest Austrumindijas tautām progresu un labklājību.

Apūdeņošana

Ūdensapgādes stacija Džemberā, Austrumjavā, uzbūvēta apmēram 1927-1929.

Politika paredzēja centienus uzlabot iedzīvotāju stāvokli, apūdeņojot laukus, ieviešot banku pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem un subsīdijas vietējām ražotnēm un amatniecībai.

Migrācija

Politika pirmo reizi ieviesa jēdzienu par migrāciju no pārapdzīvotās Javas uz mazāk apdzīvotajiem Sumatras, Sulavesi un Borneo (Kalimantānas) apgabaliem pēc valdības saplānotām shēmām, sākot no 1905. gada. Tomēr politikas darbības laikā pārvietoto cilvēku skaits bija niecīga daļa no Javas iedzīvotāju skaita pieauguma tajā pašā periodā. 1905.-1930. gadā tika pārvietoti 37 800 cilvēku, kamēr salas iedzīvotāju skaits pieauga par 9 miljoniem.^[3]

Izglītība

Vietējie bērni, kuri apmeklē Karaļa Villema III skolu, Veltevredenā, Batāvijā, 1919-1920. gads

Rietumu izglītības atvēršana Indonēzijas pamatiedzīvotājiem sākās tikai 1900. gadā. Tikai 1500 vietējo iedzīvotāju apmeklēja Eiropas tipa skolas, salīdzinot ar 13 000 reģiona eiropiešu. Tomēr līdz 1928. gadam 75 000 indonēziešu bija ieguvuši Rietumu pamatizglītību un gandrīz 6500 — beiguši vidusskolu, lai gan tā joprojām bija niecīga iedzīvotāju daļa.^[6] 1930. gados pieaugušo lasītprasmes līmenis vēl joprojām bija zem 19%.^[3]

Vērtējums

Ētikas politika bija pirmais nopietnais mēģinājums izveidot programmu ekonomikas attīstībai tropos. Tā atšķīrās no citu koloniālo varu "civilizējošās misijas", uzsverot materiālo labklājību, nevis kultūras nodošanu. Politikas izglītības komponents galvenokārt bija tehnisks, jo tās mērķis nebija radīt jaunus nīderlandiešus, bet saglabāt segregāciju. Politika saskārās ar divām problēmām. Pirmkārt, politikas programmām piešķirtie budžeti nekad nebija pietiekami, lai sasniegtu tās mērķus, kā rezultātā daudzas koloniālās amatpersonas un paši indonēzieši vīlās cerībā sasniegt nopietnu progresu. Lielās depresijas radītās finansiālās grūtības pielika šai politikai faktisko punktu. Otrkārt, politikas izglītības programmas sniedza ievērojamu ieguldījumu Indonēzijas nacionālajā atmodā, dodot indonēziešiem izpratni un administratīvu autonomiju, lai organizētu un izteiktu savus iebildumus pret koloniālo valdīšanu kā tādu.^[3] Rezultātā daudzi koloniālās varas pārstāvji uzskatīja šo politiku par kļūdu, kas atradās pretrunā ar Nīderlandes interesēm.^[1] Politika veicināja kolonijas un īpaši Javas varas centralizāciju, atņemot vietējo feodālo valdītāju tradicionālās privilēģijas.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Cribb, Robert (1993). "Development Policy in the Early 20th Century", in Jan-Paul Dirkse, Frans Hüsken and Mario Rutten, eds, Development and Social Welfare: Indonesia’s Experiences under the New Order (Leiden: Koninklijk Instituut voor Taal-, Land- en Volkenkunde), pp. 225-245.
↑ M.C. Ricklefs. A History of Modern Indonesia Since c.1300. London : Macmillan, 1991. 151. lpp. ISBN 0-333-57690-X.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Southeast Asia: A Historical Encyclopedia
↑ ^4,0 ^4,1 Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 17. lpp. ISBN 0-521-54262-6.
↑ Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 18. lpp. ISBN 0-521-54262-6.
↑ Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 40. lpp. ISBN 0-521-54262-6.

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[CribbP225-1] 1,0 ^1,1 Cribb, Robert (1993). "Development Policy in the Early 20th Century", in Jan-Paul Dirkse, Frans Hüsken and Mario Rutten, eds, Development and Social Welfare: Indonesia’s Experiences under the New Order (Leiden: Koninklijk Instituut voor Taal-, Land- en Volkenkunde), pp. 225-245.

[2] M.C. Ricklefs. A History of Modern Indonesia Since c.1300. London : Macmillan, 1991. 151. lpp. ISBN 0-333-57690-X.

[SEA-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Southeast Asia: A Historical Encyclopedia

[VickersP17-4] 4,0 ^4,1 Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 17. lpp. ISBN 0-521-54262-6.

[5] Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 18. lpp. ISBN 0-521-54262-6.

[6] Adrian Vickers. A History of Modern Indonesia. Cambridge University Press, 2005. 40. lpp. ISBN 0-521-54262-6.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]