Monetārisms

Monetārisms ir ekonomikas teorija, kas uzsver naudas piedāvājuma lomu ekonomikas darbībā. Monetāristi uzskata, ka galvenais faktors, kas ietekmē inflāciju un ekonomisko izaugsmi, ir naudas piedāvājuma izmaiņas. Šīs teorijas pamati ir balstīti uz ideju, ka ilgtermiņā inflācija ir tieši saistīta ar naudas piedāvājumu, bet nevis ar citiem faktoriem, piemēram, fiskālo politiku vai valdības tēriņiem.

Monetārisms lielā mērā saistās ar ekonomistu Miltonu Frīdmenu, kurš apgalvoja, ka ekonomikas pārvaldībā vislabākā politika ir uzturēt stabilu un prognozējamu naudas piedāvājuma pieaugumu, izvairoties no krasām valdības iejaukšanās ekonomikas procesā. Monetāristi arī uzskata, ka ilgstoši palielinoties naudas piedāvājumam, bez atbilstoša ekonomiskā izaugsmes pieauguma, tas izraisa inflāciju.

Vēsture

Monetārisma saknes var izsekot līdz 18. un 19. gadsimtam, kad ekonomisti, piemēram, Deivids Rikardo un Henrijs Torntons, attīstīja naudas piedāvājuma teorijas. 19. gadsimta klasiskie ekonomisti uzsvēra naudas lomu ekonomikā, īpaši saistībā ar cenu līmeņiem un inflāciju. Viens no agrākajiem monetārisma priekšgājējiem bija Kventins Fenlons, kurš uzsvēra, ka naudas daudzuma pieaugums veicina cenu pieaugumu.

Monetārisms pamatojas uz naudas kvantitātes teoriju, kas apgalvo, ka naudas piedāvājuma izmaiņas tieši ietekmē cenu līmeņus. Saskaņā ar šo teoriju, ja naudas daudzums ekonomikā pieaug, tas rada proporcionālu cenu līmeņa pieaugumu. Šī teorija tika attīstīta tādu ekonomistu kā Ērvings Fišers un Kemsbridžas skolas ekonomisti, kuri izstrādāja vienādojumu MV = PQ, kur M ir naudas piedāvājums, V ir naudas aprites ātrums, P ir cenu līmenis un Q ir saražoto preču un pakalpojumu apjoms.

Monetārisms, kā to šodien saprot, attīstījās 20. gadsimta vidū, galvenokārt ar Miltona Frīdmena darbu. 1950. un 1960. gados Frīdmenam izdevās atdzīvināt monetāro teoriju kā alternatīvu dominējošajai Keinsa teorijai, kas uzsvēra fiskālās politikas nozīmi. Viens no viņa galvenajiem ieguldījumiem bija teorija par naudas piedāvājuma stabilu pieaugumu kā līdzekli ekonomikas stabilitātei un inflācijas kontrolei. Frīdmens apgalvoja, ka ekonomikai vislabāk ir ļaut naudas piedāvājumam pieaugt noteiktā, paredzamā tempā, nevis mēģināt ar īstermiņa fiskālās vai monetārās politikas pasākumiem kontrolēt ekonomiku. Šis viedoklis strauji kļuva populārs, īpaši 1970. gadu inflācijas un stagflācijas periodā, kad Keinsa pieejas neizdevās atrisināt ekonomiskās problēmas.

Monetārisms kļuva par svarīgu politikas veidošanas instrumentu vairākās valstīs 1970. un 1980. gados. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs Federālā rezervju sistēma 1980. gadu sākumā izmantoja monetārisma idejas, lai kontrolētu inflāciju, paaugstinot procentu likmes un ierobežojot naudas piedāvājumu. Lielbritānijā Mārgaritas Tečeres valdība arī īstenoja monetāristu iedvesmotu politiku, cenšoties samazināt inflāciju un kontrolēt valdības izdevumus.

Lai gan monetārisms 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā zaudēja daļu no savas ietekmes, tas joprojām atstāj nozīmīgu ietekmi uz ekonomikas domāšanu un politiku. Monetārisma kritiķi, īpaši pēc globālās finanšu krīzes 2008. gadā, norādīja, ka pārāk vienkāršota pieeja naudas piedāvājumam nespēj tikt galā ar kompleksām ekonomiskām problēmām, piemēram, finanšu tirgu nestabilitāti un izmaiņām naudas aprites ātrumā. Tomēr monetārisma idejas joprojām ir svarīgas diskusijās par inflāciju, centrālo banku politiku un valūtas vērtību.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)