Žaks de Molē (franču: Jacques de Molay; dzimis ap 1243. gadu, miris 1314. gada 18. martā) bija Templiešu ordeņa pēdējais, pēc skaita 23., lielmestrs.
Iestājās ordenī 1265. gadā, cīnījies Sīrijā, bet no 1291. gada uzturējās Kiprā. Ap 1298. gadu kļuva par ordeņa lielmestru. 1306. vai 1307. gadā pāvests Klements V uzaicināja Žaku de Molē uz Parīzi, itkā lai apspriestu jauna krusta kara iespējamību. Molē aicināja pāvestu veikt izmeklēšanu apsūdzībās par zaimošanu un sodomiju, kas tika izvirzīti pret ordeni. 1307. gada 13. oktobrī visi Francijas templieši, ieskaitot Molē, pēc Francijas karaļa Filipa IV pavēles (kurš bija ordenim parādā ievērojamas summas) tika ieslodzīti. 1307. gada 24. oktobrī, spīdzināšanas rezultātā, atzina savu vainu zaimošanā. Kad vēlāk Molē atzīšanos atsauca, 1314. gada 18. martā Parīzē tika sodīts ar nāvi uz sārta. Ietekmīgā un bagātā Templiešu ordeņa pēkšņā iznīcināšana padarīja Žaku de Molē par leģendāru personu un sazvērestības teoriju sastāvdaļu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Žaks de Molē.
