Lielkņazs Mihails Aleksandrovičs (krievu: Великий князь Михаил Александрович, dzimis 1878. gada 22. novembrī, miris 1918. gada 13. jūnijā) bija Krievijas imperatora Aleksandra III jaunākais dēls un pēdējā Krievijas cara Nikolaja II brālis.
No 1904. gada bija trešais cilvēks Krievijas troņa mantošanas kārtībā, tomēr, tā kā kroņprincis Aleksejs Nikolajevičs bija slims ar hemofiliju, kas tolaik bija ļoti nopietna saslimšana, Mihails Aleksandrovičs reāli tika uzlūkots par nākamo caru. Situācija ar troņa mantošanu sarežģījās, kad 1907. gadā Mihails Aleksandrovičs iepazinās un 1912. gadā ārzemēs salaulājās morgāniskā laulībā ar divkāršu šķirteni Natāliju Brasovu (jau 1910. gadā pārim bija piedzimis dēls). Pāris uzturējās ārzemēs.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Mihails Aleksandrovičs atgriezās Krievijā. Kara laikā komandēja Kaukāza tautu kavalērijas divīziju (Кавказская туземная конная дивизия). Iesākoties Februāra revolūcijai, 1917. gada 2. martā (vecais stils) cars Nikolajs II attiecās no troņa par labu savam brālim Mihailam Aleksandrovičam, tomēr Mihails atteicās pieņemt troni līdz ievēlēta orgāna sanākšanai. 1917. gada 21. augustā Pagaidu valdība noteica Mihailam Aleksandrovičam mājas arestu, vēlāk tas tika atcelts. 1917. gada 1. septembrī Krievija tika pasludināta par republiku. 1918. gada 7. martā boļševiki lielkņazu arestēja un izsūtīja uz Permu, kur 1918. gada 13. jūnijā nošāva. Mihaila Aleksandroviča mirstīgās atliekas nav atrastas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mihails Aleksandovičs.
